sestdiena, 2011. gada 31. decembris

Šī gada kopējs izvērtējums [2011]

Nu ko draugi- jā, tagad es jūs tā atļaujos saukt, jo lasot šos ierakstus jūs par mani zinat nedaudz vairāk, kā ikdienišķs Latvijas iedzīvotājs, lai cik banāli tas arī neskanētu. Un tomēr, no manas puses šis ieraksts būs pēdējais- šogad!  Noslēgsim šo 2011. gadu uz,cerams, patīkamas nots! :) Bet tagad manu domu atspoguļojums- jā!

Pāršķirstot galeriju lapeles dr.lv albūmā spriežu, ka gājis diezgan krāsaini, visnotaļ. Jo ir gan pozitīvas bildes, gan arī ne tik, bet vairunā jau pozitīvas. Laikam tam tā jābūt, ka šajā gadā vairāk tika iegūts nekā zaudēts manās aprindās.

Droši vien ieguvu daudz atziņu par sevi, sapratu kāda patiesībā esmu, ne vienmēr tas bija labi, bet tomēr. Vairāk laika pavadīju ārā. Neskaitāmās vakara pastaigas ar Anniju, riteņa tripiņi gan ar Anniju, gan Sintiju. Nogurdinošie trenniņi volejbolā un uzvaras garša sacensībās, gan zaudējuma rūgtums. Vēlme uzvarēt un nepadoties. Spēja sastrādāties komandā. Jā, tas man deva daudz, spēcīgi nervi, jo sports māk spēlēt uz jūtām, un uzvar tas, kurš nepadodas šajā spēlītē. Ar Anniju bijām kādas 8 latvijā, ja nemaldos. Bet ar Sintiju valmiera beach spēlēs godpilnā 3 vieta. Pat medaļa lepni karājas pie istabas sienas un atgādina siltumu, un smiltis, kas simbolizē volīti.

Karstā vasara- vēl tevi mīlēt. Volīša braucieni ar dāmām bīčā, gan atpūtas braucieni ar brāli un mūsu draugiem. Picas pasūtīšana pa ceļam no jūras, daudz smieklu, ļoti daudz!
Ugunīgās ballītes, kurās ar mani vienmēr izklaidējās Annija. Ieputojām sevi putu ballītē, ar kuru saistās vēl smiekli, gan iekļūšana pūlī no apsargiem, gan ''lampiņas'' nu tās tumsā spīdošās un visi tie sūdiņi, kad iepazināmies ar pārdevēju un sākām bazarēt, un tā, gan...
Izdejojāmies muzikantu saieta ballēs, sapazināmies ar daudz  interesantiem cilvēkiem. Arī mūsu saraksts, mazās derības, kas jāizdara katrai tika paveiktas. Tagad par to nāk pozitīvi smiekli, tad viss bija mazliet biklāk, bet smieklīgi visnotaļ arī.

Izlaidu sevi no skolas. Patīkamas atmiņas atkal. Man bija interesanti, jautri klasesbiedri, kas ik pa reizei pietrūkst ikdienas rutīnā. Viņi bija lieliski, un kopā darījām lielas lietas. Paši foršākie puiši mums bija, kas vienmēr gāza kalnus, parādīja visiem labākos priekšnesumus ar daudz humora, kopā mēs aerobikas skatuvi iekarojām, kopā bastojām matemātiku, kopā nerunājām visu mācību stundu, kopā- mēs kļuvām par gudrāko klasi skolā. Mēs tik tiešām bijām viens par visiem, un visi par vienu, jo viens otru aizstāvējām pat direktora priekšā, tie bija labākie bēči kādi jebkad bijuši man, es tik ļoti viņus mīlu. Ballītes kopā mums bija lieliskas, garās peldes gaujā, turēšanās roku rokā, kvadracikli, sniega kaujas ziemā, bildes, atzinības, sports, māksla. Centība. Mīlestība- spēks!

Ieguvu ļoti labus draugus no brāļa draugu pulka. Ugunīgi vakari mums bija, smiekli. Pat tagad jaunajā gadā mani aicina ciemos, kas var būt vēl patīkamāk, ka viņi neskaita gadus, bet cilvēku pašu.
Volejbola vakari ar viņiem, Jāņu svinības, balles, braucieni..

Iestājos jaunā skolā arī, kur pirmo pusgadu veiksmīgi noslēdzu. Man gāja grūti, bet turpmāk ies vēl grūtāk. Dēļ mākslas volejbols tika pabīdīts malā, kas man ir ļoti žēl, nu tā, ka bija tā jādara. Bet laikam kaut kur zemapziņā es esmu sev ielikusi pamatu tam, par ko man būs jākļūst. Dēļ sava veida pārcelšanās, pa nedēļu, tika pamestas gan mājas, gan draugi, gan viss pārējais, kas galvā radīja lielu jucekli, bet tas atmaksājās. Es ieguvu kursu, kurā visi, visi grib mācīties, kurā visi cenšas sasniegt maksimālo. Tā nav skola vārguļiem, tur vajag dzelzs nervus. Pāris asaras katram ir notrauktas dēļ slodzes un negulētajām naktīm, bet ja jūs zinātu kāds gandarījums ir tad, kad redzi ''i'' un sekmīgu atzīmi e-klasē- tas ir neizmērojams prieks. Kad tavs darbs tiek ievietots kaut kur plašākai apskatei, un tā. Tas ir gandarījums, un tad apjaut to, ka ir to vērts. Un tomēr, pat mani dažreiz māc šaubas, un domas jaucās- vai tas ir pareizi, ko daru, bet laikam jau ir, ja jau tā izlēmu. Un vismaz tagad es apjaušu kas patiešām ir draugi, un kas ''kūla tukšus salmus'', kad teica: ''kad būsi prom, es braukšu ciemos un tā tālāk''. Muļķības, bet tagad es esmu ieguvusi neizmērojamu pieredzi, no jauna iepazinusi sen nesatiktus cilvēkus un ieguvusi labu draugu!

Bet gada nogalē bijām arī stokholmā ar radiem, bija skaisti tiešām!

Es nespēju uzskaitīt visu, ko vēlos. Bet 2011 bijis labākais, un piedzīvojumiem pagātākais gads. Paldies tev!
Un jau pa visam drīz atkorķēsim šampanieti, šausim raķetes, un vēlēsim viens otram laimīgu Jauno- 2012 gadu.! Cerams, ka arī šī gada beigās es varēšu teikt- ka tas norāva jumtu. Es neapņemšos dzīvot savādāk, jo es dzīvošu- vienkārši, skaisti un skaļi♥ ! :) Laimīgi man un jums! Tiekamies ballē- ieskandinam to Jauno!

trešdiena, 2011. gada 28. decembris

Uz brīdi aizmirstībā sauc!

.... lai tu beidzot mācētu redzēt neredzamo..

Mani Ziemīši ir jau labu laiku kā pagājuši, bet man tie tiešām bija varen mīļi- bez liekuļošanas. Smuki pasēdējām pie eglītes, parunājāmies. Un tad ome sāka stāstīt, par viņas mīļākajiem ziemassvētkiem kādus viņa atceras. tas bija pat to: '' Jūs ar brāli maziņi stāvējāt un dziedājāt pie eglītes ''zvaniņš sakan''. Tas bija tik ļoti skaisti, kā jūs, mazie, ar neviltotu dāsnumu to darījāt. Tu,māsa, dziesmu dziedāji ātrāk un tik ļoti cerēji, ka brālis dziedās to pašu, tas bija skaisti'', tā teica omīte. Un man, man asaras acīs, jo es neatceros tādu gadījumu, nu varbūt miglaini, bet fotogrāfijas gan par to stāsta.
Liels gandarījums bija arī par to, ka visiem patika dāvanas, ko bijaām sarūpējuši viens otram, cik jauki patiesībā. Un tomēr, pierādās tas, ka galvenais nav tajā, cik dāvanas ir dārgas, galvenais lai tas nāk no sirds, un kāds ir domājis par tevi, tieši mirklī!


Bet pēc dienas, jau devāmies ar brāli ziemassvētku koncertā, jeb izmantoju viņa dāvāto biļeti uz okartes skatuves koncertu. Man jau ļōoti tiešām patika! Tas koncerts bija labu labais- vismaz priekš manīm. It sevišķi, ja to var darīt ar kādu mīļu cilvēku kopā!

Prieciņš, ka kāds varbūt nāks ar mani uz NY balli, tiešām sen nav viena jaunkundze satikta, un dikti jau pietrūkst!

Un prieks, ka man ir Sigita, ka kopā varam smieties un raudāt, un jā, es tiešām priecājos, ka valmiera mūs saveda kopā! Labs draugs man ir, labs!

Un vēl ir prieks, par daudz ko! :))

Jaunā gadā, lai rodas jaunas domas, un jauni piedzīvojumi! :) 

piektdiena, 2011. gada 23. decembris

Kristmas taim



Like how it feels!

Mīlu sniegu, daudz sniega. Nu labi, bišķiņ sniega, šajos ziemīšos noteikti man vajag, bet nezinu pat kādēļ bet esmu ļoti, ļoti laimīga, un ir man arī tā sajūta, nedaudz, bet ir!

Skola +/- veiksmīgi piebeigta, tas priecē viennozīmīgi. Bet kā mēs iesākām savu brīvlaiku? Ar sidžu un ritu maucām ballēties uz Viesturu vidusskolu. Bija superīgi, ritīgi iztrakojos un izdancojos, vienkārši ritīgi awsomīgi bija, pēc balles biju ritīgi piekusi, kā vajag. Tad palīdzēju grupai sanest mantas uz mašīnu un tādā garā, tad nu mani vizināja mājās, pasmējāmies un bijām jau smiltenē, gāju gulēt.
Šodienu gan iesāku ar friziera apmeklējumu, kur mani apgrieza, tā, kā tas bija vasaras sākumā, atkal nepierasta sajūta, bet feini jau, feini. Tad gāju ārā ar aneti, ļot, ļoti sen nebiju viņu satikusi, un ziniet, pietrūka jau laikam. Daudz daudz izstaigājāmies, izrunājāmies sen nerunātas lietas, atcerējāmies vasaru, eehh lieliski. Gājām iedzer tēju, un tad piezvanīja, arī sen neredzēti draugi. Bijušie klasesbiedri 2 aicināja ballēties, bet nu tā kā es jau ar Neti biju ārā, nekas neatlika, kā maukt šim pie mums. Tad nu mēs dzērām tēju, šie spēlēja bilijardu, un daudz smējāmies, sāku atcerēties vecos laikus, kad vēl gājām kopā, visi tie negantie jociņi. :))
Bet tad bija laiks atvadīties. Aizgāju pie mammy uzsitu bazaru un gāju mārtiņam atdot zsv paciņu, ko šis pie manis atstāja, tad satiku ''savu draugu'' kā mammy mēdz šo dēvēt. palūdzu, lai aizved mājās, šis arī aizveda, lieliski! Nu ko esmu mājās, garīgais lielisks.
Drīz ar brāli rotāsim to kristmasu trīi. :) Me ir sajūsmā..!

Priecīgus un mīļus!

sestdiena, 2011. gada 17. decembris

How cool is that!?

Students pat pēdējo brīdi atliek uz pēdējo brīdi!

Hei yoo! 
Tātad aizvakar galīgi nebija vēlmes kaut ko darīt, un truli sēdēt interneta vidē arī nebija jēgas, tā nu sāku skatīties filmu. Sāku ar kaut kādu senu Hannas Montanas filmu. Īstenībā nebija tā, ka nepatika, varēja diez gan daudz vērtības saskatīt, un tas man ir galvenais. Bet,protams, man jau nepietika ar vienu filmu šajā vakarā, tā sāku skatīties ''Mean girls2'', vot tā filma gan man patika. Ritīgi aizraujoša. Beigu beigās sāku skatīties arī ''last song'' bet tai tiku tikai līdz 30 minūtei. Bet noteikti turpināšu skatīties. :)

Tā nu vakar pēc skolas sagaidīju brāli līdz man atbrauc pakaļ. Tas bija sasodīti feini. Staigājām pa valletu, meklējām šim drēbes priekš balles, atradām arī. Pēc tam pēc viņa vēlmes gājām ēst, teicu, lai ejam uz bastionu. Šis uzsauca man, hihi kjūt! Tā nu sēdējām un ēdām, ritīgi šiki un tā, es nezinu likās, ka mēs baigi pieauguši esam, un tik runājām, kā nu mums gājis un tā. Likās, ka mēs nedēļām neesam tikušies. Parunājām par ziemīšu dāvanām vecākiem, paši sev un tādā garā. 
Pa ceļam uz manām kojām atkal atcerējāmies vecos laikus, kad uzgriezām kādu smieklīgu dziesmu uz skaļāko, un smējāmies. Ahh. Un tomēr, atpakaļceļā atkal ālējāmies, bija ļoti forši atkal!

Unun un jātnieki uzarēja o!skatuvē. Nu mēs ar Sidžu esam laimīgas! Yīihā!

Šodien gan ir tas pēdējais brīdis, kad pabeigt visus darbus, lai arī cik muļķīgi tas neizklausītos- skarbākā nedēļa varēs sākties! Man bail ja godīgi!

otrdiena, 2011. gada 13. decembris

Life



Šodiena! Bija diezgan lieliska, nu labi, nevis diezgan, bet lieliska jā! Pēc skolas aizgājām līdz centram, paēdām hesītī un staigājām pa ''Valletu''. Iečekojām ziemīšu dāvanas. Tad jau atbrauca pie mums draugi. Un aizbraucām, parādījām mūsu skolu, kojas, tad hoķis VOC'ā. Tas točna bija smieklīgi, bet nu jā, auksti diezgan arī bija. Vijciems zaudēja Sedai, bet tas nekas, bija lielisks vakars. Daudz smieklīgu sarunu un jāa, viss bija čotka, visādā ziņā :)


;* :))

pirmdiena, 2011. gada 12. decembris

There is no point.

Heijā, heijā! Lieliska pirmdiena! Nūu, iespējams, ir laba, lai neteiktu vairāk.
Sākšu ar šodienu.:
Gāja labi, jo angļu valodā bija ieskaite kuru es noliku, tiešām lieliski, vairs nebūs jāuztraucās par to, arī datorgrafikā pabeidzu savu logo- firmas zīmi, jeb kā to pareizi nodefinēsim, karoč mana zīme, kuru pēc tam printēs uz līmplēvēm, tad tur graizīs un jā, būs čotka! Tad nācu uz kojām. Jau kādu stundu esmu viena šeit, jo pārējām, manējām vēl stundas, bet tas jau nekas, drīz jāsāk ķerties pie darbiem, jo tie krājās un krājās, un krājās, un laiks tik sarūk... Bet tas jau nemaina faktu, ka nākošnedēļ ir skate- ouu šīit! :D

Par nedēļas nogali!

Tā bija, ka liela vēlme aizkulties līdz ballei un tur paballēt noteikti bija, un ja ir vēlme, ir jāmēģina atrast risinājums, kā uz turieni tikt! Atradu. tētiņš aizveda un atstāja mani ballē. satiku Sidžu un Alisi un laidām ballē iekšā. Pa ceļam līdz zālei satiku vēl pāris foršus cilvēkus. Aizgājām pie galdiņa, sapazinos ar cilvēkiem, kaut ko pasmējāmies un gāju dejot. Daudz dejot, un daudz, un vēl daudz. Dažreiz tas pat šķita nāvīgi, ja sanāk dejot ar cilvēku, kam tas īpaši nepadodas. Nu labi, es jau pati neesmu nekāda dejotāja, bet tomēr, eolikas popūrijs, ar tādu cilvēku bija diezgan šīzzo, bet nu izdarīju. :) Tad jau gan atlikušais vakars ar citiem dejotājiem. Daudz deju, daudz smieklu un pozitīvu emociju.
Nedaudz paķiķināju par citiem cilvēkiem, par kuriem zinu pagātnes nedarbus, un tagad tas tiešām šķita visnotaļ uzjautrinoši. Neteikšu, ka arī uz mani neskatījās, bet tam jau iemesls bija tāds, ka dejoju ar tās čikitas ļoti pazīstamu cilvēku. .. Bet kāda gan tur šķirba. Tā man gāja, brālis bišķi pa ātru atbrauca pakaļ, šis tas pietrūka, bet nekas...

Un un un tagad atkal jāķeras klāt darbiem, kas mani moka, vēl šito nedēļu. Uhtīi. Bet kā teica, kāds cilvēks draugiem.lv dienasgrāmatā: Ieteikums tiem, kas mācās mākslas vidusskolās un grib normāli beigt šo pusgadu: "Nedomājiet par visādām blakus hu*ņām (kā, piemēram, mīlestību), jo tā ir tāda draza, no kā labāk turēties pa gabalu."


Jādomā par cīnīšanos līdz galam, vēl nepadošos, vēl ne! Uzmanību veltu tikai darbiem. Gandrīz tikai darbiem.!:D 

otrdiena, 2011. gada 6. decembris

Tā vienkārši.


Nu ko. Skolas diena ir sen jau garām, un drīz jau tuvojas nākošā skolas diena, bet tas jau nekas! Bet šodien galīgi sagruzījos par to, ka man nespīd paspēlēt ar atkal foršiem cilvēkiem. Cik nožēlojamas spēles, cik nožēlojams garastāvoklis.

sestdiena, 2011. gada 3. decembris

hehe un hi hi

Jo mums tā patīk!

Hei, hei, kārtējā skolas nedēļa ir noslēgusies, kas mani tiešām priecē.  Bet varen lieliem soļiem tuvojas skate, kura atkal,manuprāt, būs traka. Uhhtī. Man vēl tik daudz kas ir jāpaspēj. Opā!

Bet kā gāja 5dien? Lieliski. Ar Aneti skolā smējāmies, daudz smējāmies. Mums literatūrā bija jātaisa kkāda luga, kurā jau smējāmies. Tad aizgājām līdz hesim, kurā vēl arvien smējāmies. Tad uz 5vidžu aizgājām. Matemātika- vispār neko nedarijām, tikai smējāmies par to kā citi cilvēki izrunā e. Nu tādos vārdos kā- Enkurs. Nu kur tā savādāk jāizrunā. Tad sākām domāt stāstu ar tiem interesantajiem E. Es esmu enkurs. Iekāpu mēslā.. Tā līdz asarām pagāja mūsu matemātika. Protams, informātika jau nebija savādāka, bet tas jau nemaina faktu. Man ļooti patika!

Bet nu tad jau aizbraucu mājās un man zvanīja un zvanīja, ka jāiet ārā, bet nē, es negribēju jo ārā bija vareni slapjš!!

 :)

trešdiena, 2011. gada 30. novembris

Par to..

.. ka es mīlu dzīvi!


Hei, hei, hei! Nu ko kārtējais jaukais piedzīvojums aizvadīts. ļoti, ļoti patika. Brīvdiena no aizņemtā skolas sola un jā, bija lieliski. Tiešām patika iepazīt savādākus cilvēkus, kārtīgi izsmieties, sabaidīties, un tomēr- bija lieliski!

Paldies arī Sigitai, kas padarīja dzīvi interesantāku! :)

piektdiena, 2011. gada 25. novembris

Man patīk darīt to, ko dara retais-..

.. dzīvot tā, lai visi brīnumi kādreiz piepildās.

.. Un tā tas sākās. Vienkārši vēlos kaut ko uzrakstīt, priekš sevis.
Man,laikam, iet labi, jo es smaidu, rītus sāku ar miega pilnām acīm un sabužinātiem matiem, bet es smaidu. Man tagad patīk dzīvot, jo katru dienu skolā mani sagaida smaida pilni kursabiedri, ahh cik lieliski. Vienmēr kāds apskaus un pajautās: Kā tev iet, kā tev gāja... Man patīk tā sajūta, kad kādam esi vajadzīgs. Pēc skolas ''mājās'' sagaida draugi, un nu jau otrā ģimene. Bez smiekliem un smaida nekad, vienmēr uzmundrina un pasaka- atkal jau smiekli. Smaids!

Dzīve pret mani pašlaik ir smaidīga, dažreiz pat šķiet, ka viņa iesmej par mani. Jo ir arī gana smieklīgas situācijas. Kādam patīk mans smaids, un par to atkal esmu sajūsmā. Biklā, bet sajūsmā. Patīk iegrimt domās un ļauties brīvības garšai, kā saka. Īsziņu skaņa modina smaidu, kad tas iekrampējies muskuļos, dziesmu melodijas, liek sirdij pukstēt ātrāk un ļauties enerģijas brīvībai, un dejas- tās vienkārši ļauj nedarīt neko, un tomēr pasaka tik daudz.
Patīk tas, ka nesapņoju pa nakti, bet dzīvoju sapnī. Tas ir tā, ka dažreiz vienalga, bet tikai smaidi, un smaidi, lai vai iet grūti.
Tā laikam tagad ir sajūta, kad iekrītot gultā tu smaidi no dzīves burvības un gribas ar to dalīties. Emocijas laužas ārā, tas ir tā, kā tam vajadzētu būt ik dienu,
Beidzot man patīk dzīve- skarbā, bet saldā.
Jā, man ir salda dzīve, kuru es mīlu, lai arī kā man ietu.!

Man patiešām ir prieks, ka es smaidu, un varu radīt smaidu citiem! :))

Just mazliet savādāk!


:). .. Izlikties par to, kas patiesībā neesi, ir grūti, tomēr ne vienmēr ir jāizliekas. Pašlaik es nezinu, vai es izliekos vai nē, tomēr man tas rada, gan prieku, gan arī ļoti daudz sastrēgumus dzīves ceļos.  Neizmērojami daudz steigas, lai visu pagūtu, dažreiz vienkārši vieglāk ir padoties, un apstāties.
Bet tad paliek žēl. Žēl tā, ko esi jau paveicis. Un vienmēr kāds mani saprot un pasaka- tu vari, tikai cīnies un dari. Lai gan mani saprot retais, jo vienmēr klausos runās par to, ka pati izvēlējos iet tik grūtu ceļu, daudz darbu, daudz, daudz, daudz visa, nav laika, kaut kas ir par maz... Aii...

Nē, es netaisos padoties, ne tik drīz. Tuvojas lielā ziemīšu skate, kur visi darbi jāsarindo pavisam lieliskā kārtībā, bet man vēl tik daudz kas jāpabeidz, bet es cenšos- cenšos to visu pabeigt. Katrs mans rīt iesākas ar domām, cik daudz darbu mani sagaida šajā dienā, vakarā. Dažreiz arī ir grūti, ka neatliek laiks nekam citam, tikai māksla, māksla, un māksla.

Un tomēr, vēl dīvaināk šķiet tas, ka- būdama maza, es sapņoju kļūt par mākslinieci, paliekot vecākai par interjera dizaineri, un tad man bija vienalga. Bet redziet, es tomēr mēģinu piepildīt sapni, izdzīvot to, lai gan tas bija pavisam nejauši. Laikam, man ir iespēja izdarīt to, ko patiešām ļoti vēlējos, kad biju pavisam maza. Izdzīvot.. Un māksla spēja mani ievilkt sevī atkal, un atkal.
Tas prasa daudz, bet es cīnos cik varu!

Man nav vienalga, tikai dažreiz pietrūkst spēka. Es nepadošos, jo es spēju, ko vairāk! :)



[P.S. tiešām daudz darbu mani sagaida šajā nogalē, bet nu kas darāms, tas jādara!] 

trešdiena, 2011. gada 16. novembris

Laimīgas dzīves iesākums.

No šodienas sevi oficiāli varu saukt par nepilngadīgu, nevis mazgadīgu, kā līdz šim. Bet nu ko.
Tātad 16 novembris- mana diena. 16padsmitajā sešpadsmit, izklausās vareni- un bija arī īstenībā.!:) Sāksim jau ar to, ka pamodos agri agri, jo skola sākās. Un tad bija labs garastāvoklis. Apsveica mammy un tētiņš- piezvanīja. Un tad dr.lv sāka nākt vēstules un viesu grāmata pildījās visādiem foršumiem.
Rasēšanas stundā kd, bet man nāk sms, mīļas, un tik feinas. Tiešām sajutos visiem vajadzīga un neaizmirsta, tas tiešām bija feini. Citreiz pat no svešiem nr nāca, ka nezināju kurš, bet zemteksts vienmēr visu pateica priekšā.
Skolā arī visi samīļoja un beija feini.
Tad sports, viena mētāju bumbu un pēkšņi atveras zāles durvis un nāk viss kurss dziedādami- ''daudz baltu dieniņu''. Man konkrēts šoks, jo es to tiešām negaidīju no kursa, kas kopā ir tikai mēnešus divus. Ameizing! Kūka rokās, un nāk visi, ar baloniem un smaidu sejā. Es apstūlbstu, bet tas bija vareni. Un ne jau tikai kūka, bet uzraksts- Lienītei 16. Ahh, cik mīļi. Un baloni, un bučas, apskāvieni. Cik es sajutos laimīga, ja jūs zinātu!
Tā nopūtu svecītes un ievēlējos vēlēšanos. Šoreiz tā nebija kāda mantiska, vai par kādu cilvēku. Nu labi, bija par cilvēkiem- par mums visiem- mūsu kursu!
 Tā nu kūku apēdām pa visiem kopā un sajūta bija laba, tik tiešām. Ar balonu kalnu gāju uz kojām, paķēru vēl torti, lai varam notiesāt arī ar istabiņas meičām. Tā nu 4tratā sadalījām kādu kg tortes.! Un šamējās man bija uzzīmējušas cāli un tur vēlējumu un tā. Ā un Anete ar Elīnu  vēl uzdāvināja mīļu dāvanu, tur bija  aprakstīta krājkase- nu tā kā zeķe.

Ja jūs zinātu cik laimīga es biju. Jā, varbūt nebiju kopā ar ģimeni un tādā garā, bet bet bet tā bija visvisvisvisvis saldākā dzimšanas diena kāda man līdz šim ir bijusi- tiešām. Vismaz zinu, ka man apkārt ir ļooti svarīgi cilvēki, un tas ir tik lieliski. Daudz emociju šodien!

Tagad ir 23.20. Bet apņēmos sagaidīt 24.00 lai varētu oficiāli teikt- ir man pagājusi dzimšanasdiena. Jauns gada iesākums! Visam ir jāmainās un jāturpinās uz priekšu!

Es MĪLU jūs draugi!

svētdiena, 2011. gada 13. novembris

Varbūt.

Bezgalība.

Kaut kā trūkst, līdz patiesības beigām
Kaut kas tomēr ir par daudz.
Par maz spēka lai kaut ko sasniegtu
Par daudz grēku lai kaut ko nespētu.
[L.K.]



Un jā! Šodien braucot uz Gulbeni, redzēju, kā snieg pirmais sniegs- šogad. ņamma. Bet tā īsti man ziemu nemaz negribas. Pārāk daudz,laikam, mīlu saulīti!

piektdiena, 2011. gada 11. novembris

just look up


Tonight I've fallen and I can't get up
I need your loving hands to come and pick me up
And every night I miss you
I can just look up
And know the stars are 
Holding you, holding you, holding you
Tonight.


Heijā.! Tā nu noslēgusies kārtējā darba nedēļa. Secinājums tāds, ka man iet grūti! Patiešām. 
Tagad patīkama dziesma youtubē, bet tā pa dienu ausīs eiropas hiti un valmieras radiō. Ar Aneti šodien atkal daudz smējāmies, kā jau ierasts. Bet vēsturē mums stāstīja jauno vielu, un deva kkādu grāmatu pa klasi apkārt. Mēs jau kā kārtīgi cilvēki padevām vēlvienu grāmatu pa klasi apkārt. Kaut kādi latviešu raksti tur bija. Visi ar skatās, lai gan mācāmies par Grieķiju. Tīri neko smieklīgi.
Tad jau atkal ķiķinājām par dažiem no klases, kā jau ierasts.

Ā un izdomāju, ka man nepatīk braukt mājās 5dienās. Es nezinu kapēc, bet Valmierā ir manas mājas, jo tur viss ir pozitīvi. Izmācās un var forši pavadīt laiku, bet te viss ir tik nomācoši, uzspēlētā laipnība arī vairs man nepatīk. Bet es tiešām te nejūtos labi, jo vienmēr kāds man kaut ko pasaka nevietā, un es nevaru paklusēt, un saku pretīm. Tā sākas neskaitāmas domstarpības. Un kad man pasaka- ka es uzvedos kā valmieriete tad izlēmu, ka labāk vispār nerunāšu, jo nav vērts. Laikam tiešām- pareiza izvēle.

Šodien tak tas 11.11.11. itkā tas nemaz neesot tik labs datums, bet tas jau nekas. Māsīca precās, bet mēs neesam ielūgti uz kāzām. Nu tur tikai tuvākie- ģimene, un omes. Nožēlojami es jūtos atkal. 

Nu re, pēc piecām dienām dzimšanas diena man. Forši. Iešu pēc baltajām tiesībām, jā, tāds ir mans mērķis. Gan jau ka meitenēm kojās uzsaukšu kūku un tā, forši pasēdēsim un pačilosim:) 

Bet tomēr, vēl arvien prieciņš par to, ka kādam esmu svarīga! :) 


see ya!

otrdiena, 2011. gada 8. novembris

Mainīt pasauli

Art never comes from happiness.


Tā neko. Tātad atkal jau čau! Pēdējā laikā iet visādi, bet vairāk jau labi, nekā slikti. Vismaz interesanti.
Par skolu runāt negribas, jo rīt ir gara, gara diena- nogurdinoši. 

Bet kojās gan iet ritīgi labi. Mūsējās te savus čila vakarus jau sataisījušas. Kamēr dejošanā Dita&Rūķis tikmēr mums gardumi un filma. Tiešām patīkami.  Izstaigājām veičus, visu ko nopirkām- arī feini. Jāa, man ieskaitīja stīpu. :D 

Ai, lieliski. Tikai baigi baigi nogurdinoši tas viss ir!

ceturtdiena, 2011. gada 3. novembris

Blondā, celies!

Tu neesi saģērbies, kamēr neesi uzvilcis smaidu.


Čau,mazie! :) 
Kādu laiciņu nebiju šeit neko ierakstījusi, nu ne ilgu laiku, bet bišķi jau pietrūka man pāris teikumu šeit ierakstīt šad tad. 
Pa skolu man iet labi, lai gan dažreiz tiešām galīgi nav spēka neko darīt, pat šodien. Jau trīs darbi jāuztaisa, jo skolotājai vienkārši nepatīk nekas, ko es daru, nomācoši, bet pati jau vien esmu vainīga,ka izvēlējos tādu darbu sev.

Bet ne jau tikai pa skolu man iet labi, visādi citādi arī man iet labi, tik tiešām. Me atkal staro, pašai prieks. Daudz jautājumu sev, bet tā jau čotka.

Mīlu savas meitenes- istabiņas biedrenes, vienmēr gribam iet ātri gulēt, bet sanāk ne ātrāk par pusē vieniem, jo visu laiku kopš 11 nosmejam. Ļoti pozitīvi uzlādējos. 

Šodien 4diena. Rīt mājās. 6dien un 7dien sači, negribu!

pirmdiena, 2011. gada 31. oktobris

what's up dudies :D


Reizēm ir jāsajūk prātā, lai iegūtu 

veselo saprātu!


Sveiki! Tā lūk ir iesākusies jauna nedēļa bla bla bla bla bla. Bet nu tā jau neko, vienīgi sasodīti grūti bija beidzot doties atpakaļ uz kojām. Jo visas mantas čupām stāvēja mājās, jo neskaitāmie darbi jau bija jāsastrādā. Protams, pusi mantu es esmu aizmirsusi mājās, precīzāk drēbju skapī, bet tas šoreiz mani galīgi neuztrauc. 
Laimīgi atkūlos līdz Valmieras kojām, pašai prieks par to. Sagaidīja draugi, un atkal varējām ķiķināt līdz pusmaktij. Šeit dzīvojot es vismaz varu uzlādēties ar pozitīvām emocijām- ļoti, ļoti, ļoti.

Bet jā, balle tak bija 6dien. Bija ;sausmonīgi labi, tik tiešām, viena no foršākajām ballēm, ja godīgi. Ar Sinču superīgi izkustinājām kaulus, ir bildītes arī, un tā jā! :) 

Šodien piezvanīja trennerīte un jautāja, kā man iet, un tādā garā, tas bija feini. Un 6-7dien sači. Me būs galīgi piekususi, bet nu lai iet, dažreiz jau vajag pasportot. Mācības izdarīšu pa nedēļu, tā lai varu atpūsties- spēlēs!

Šodien visu dienu jūtos ritīgi labi. Tas tapēc ka jociņi par ''monster'' un tā. Bet  ir cita lieta. Me ir ritīgi priecīga. Sinchey jau ar man visu ko bīda smadzenēs, tā ka prieks. Tiešām! :) 


ceturtdiena, 2011. gada 27. oktobris

Nav nekā.Tikai atmiņas.Smiekli. Un viss ir gandrīz patīkami.

Katrai dziesmai man ir savs stāsts, tāpēc patīkami tās klausīties atkal , un atkal.


Nu ko. Austiņās skan samērā veca, bet ar patīkamām atmiņām Hurts dziesmas- stay. Bet tā visu dienu, pa visu istabu bliež radiō valmiera. Ahh, kā es mīlu mūziku, tik tiešām, bez viņas laikam man nebūtu iedvesmas kaut ko darīt. 

Šodien piecēlos ar aizkavēšanos, bet jau 9 biju uz strīpas lai taisītu darbus, kas man sadoti visai nedēļai. Nu man jau liekas, ka es tos darbus, labi ja 2 paspētu izdarīt, bet nu es cenšos, cenšos. Šodien tika pievarēta kompozīcija- daļēji, un recenzija jau sen Aicim stāv e-pastā.  Tiešām lieliski, bet vēl tā pat ir kaudze ko darīt, bet es nesūdzos, gandrīz nemaz.   
P.S. Titulbilde arī ir mans zīmējums, jā, mana necilā balerīna, jeb kopija kādai gleznai. Dzīvē izskatās maķenīt labāk, bet nu lai iet. 

---------------------------------------------------------------------------------------------
Nu labi, ja jau es esmu sākusi stāstīt par to skolu, par kuru vāros visos labajos, un sliktajos brīžos reizē. Tad nu arī turpināšu par to. Bet nu jā, ir tā, ka man skola pašlaik ir viss par ko es spēju un nespēju domāt. Patīk, tiešām, patīk iet uz skolu. Lai gan dažreiz tevi tā nokritizē, kad uzdodu sev jautājumu- ko es te vispār meklēju, un kur man bija prāts te kaut ko meklēt, savas dzīves turpinājumu! Bet nu tas pagaist tad, kad redzi iznākumu, tiešām sakarīgi sanācis,  pašas rokām. naiss.  ...Kad pabeidzu māksleni es tiešām domāju, ka nekad vairāk neko nesaistīšu ar zīmēšanu, veidošanu un mākslu kā tādu. Bet re kā sanāca, nepagāja ne 3 gadi un eju uz skolu dēļ mākslas, mācos 3 vēstures reizē- gan latvijas/pasaules vispārīgo, gan kultūras, gan mākslas. ķēpājos vairāk nekā vajag, un vispār traki ir ar mani. 

Pietur mani pie šīs mākslas,protams, kursiņš. Ahh, tik kruti īstenībā man viņi ir. Jā, kopā 21 esam, bet nu meitenes valda pār šo kursu, veselas 17 meitenes, un 4 čaļi, ja nu es māku pareizi skaitīt, tā sanāk. Bet nebūt nav tā, ka mums ir garlaicīgi, vienmēr mums ir kādi dīvainie jociņi, pat tagad mums dr.lv ir sava ''lapa'' kur apkopot domugraudus. Mēs dziedam, ākstamies, bet radam mākslu. Un literatūrā mums tur kkas jādara, un skolotāja lika uzzīmēt lugas sižetu. Tas likās tik dīvaini, ka neviens nebļāva, ka nemāk zīmēt, kā tas bija agrāk. He he. Bet jā, gudrs kursiņš. Un vispār feini. Kopā ballējamies un tā, ir labi, ja tādi ir. 

/Trakie mākslinieki/, kā mēdz mūs dēvēt.


Bet atkal ir pretstats tam, kā vajadzēja būt. Man tuvāki ir palikuši tieši Valmierieši, jo tie cilvēki kurus kādreiz saucu par draugiem, man 2 mēnešu laikā nav pat uzdrakstījuši dr.lv kā man iet, vai kaut kā tā. Diezgan nožēlojami, manuprāt. Tapēc arī par savu pilsētu uzskatu Valmieru, ne Smilteni. Un par mājām kojas.  Es nezinu kapēc tā ir, bet ir. Un jā, kojas ir šausmonīgi daudz iemācījušas pa šiem 2 mēnešiem. Jo kādreiz jau bija pierasts, aiziešu mājās, ņamma jau gatava, bet tagad nē, tā nav. Interesanti, bet fakts. Dažreiz bija tā, ka nedēļas vidū jau vairs nav naudas- tapēc jāmācas taupīt. Visu ko ēdamu ar var samācīties, bet nu tas jau tikai tā.


Vaiii, šodien pietiks drukāt. Jāplāno, kā tikšu uz balli :D


Šodien klausāmies- Reamonn- colder. Laiks paliek vēsāks. Bet atmiņas un viss pārējais čotka!

------------------------------------

otrdiena, 2011. gada 25. oktobris

Daļa dzīves gružu.


Mirklī, kad vēlies padoties, atceries, kāpēc tik ilgi nepadevies!


1. Nekas īpašs vienkārši gribējās parakstīt. Jo tik tiešām sen nekas tāds nebija tapis, jo ieslīgšana skolas dzīvē mani novedusi pie tekstu attālināšanās no šīs lapas. 

------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------>

Viss ko mēs darām ir jau nolemts vai tomēr vienmēr izvēle ir mūsu rokās. Hmm, neapšaubāmi mēs paši izvēlamies kā vēlamies dzīvot, kā pareizāk mūsuprāt, un kā vispār rīkoties. Tikai dažreiz vismaz mani nepamet šī sajūta, ka mēs izspēlējam likteņa iedotās kārtis. Un dažreiz mūsu kārtis krīt galīgi garām, bez trumpjiem. Bet varbūt mēs paši esam likteņa rokās kārtis, kas tiek mētātas pa galda virsmu- šurpu, turpu, pacelti, un nomesti kaudzē, samaisīti un atkal dalīti. Iespējams. Šāda likumsakarība tiešām šad tad var gadīties

Un tad skatoties dažādas filmas galvenā doma tajās ir nepadoties, turpināt iesākto, vai manīt kaut ko ļoti krasi. Un tik tiešām, beigas vienmēr ir lieliskas, un sāp jau tikai sliktajiem, bet varoņi paši dzīvo tālāk laimīgi. Es nesaprotu, kas tās pat likumsakarībām,ka filmas režisori filmas kulminācijā liek mums raudāt, bet tad viss kā parasti ir lieliski. Demit! Es arī gribētu tā- nu visu dzīvi būt laimīga.

Vai es esmu laimīga tagad?
Vairāk jā, nekā nē. Jo manas dienas ir piepildītas smieklu, mīļuma un cilvēku. Bet tad es reiz stāstot draugiem par saviem dzīvniekiem iedomājos, kas notiks tad, kad viņu vairs nebūs. Tik tiešām es sevi pieķēru iedomājamies par kaut ko tādu, un tad pēkšņi es sasodīti ātri apmulsu, jo viņi ir daļa manas dzīves, tā pat kā mamma un tētis, brālis un pārējie. Un kad es palikšu viena, ko tad es darīšu. Kam es pasūdzēšos, ko es apmīļošu, kam iebikstīšu. Es nezinu. 

Nu lūk, viss iemesls kādēļ kaut ko tādu vispār es rakstīju bija ar domu, ka reti kad -labos, brīžos es iedomājos, ka man tajos ir jādalās ar pārējiem, jo liktenis kārtis mēdz izspēlēt dažādi, un vienreiz var nepaveikties... Nepaveikties, un nepaspēt samīļot kādu, pateikt  kaut ko, un dzīvot. Jā, var gadīties, kad tu nepaspēj pat sākt lāgā dzīvi, kad tev jau uzmet trīs saujas smilšu. Nē, man nav nekādas maniakālas tieksmes vai kas tamlīdzīgs, es vienkārši padomāju. Ka mēs reti novērtējam to, kas mums ir dots, to, kas mums katru dienu ir blakus, bet mēs tikai ņerkstam, ka mums kaut kā nav. Nu nav tā mūsu laime naudā, nauda ir tikai laimes piedeva. Cits varbūt ir bagāts, bet viņam nav brīvības, ko dod zeme zem kājām, brīvība, kad vari izplest rokas un griezties uz riņķi kā bērnībā, trakuma sajūtas, kad maziņi piebāzām pilnu muti ar ''shock'' košļenītēm. Nu tā visa kādam pietrūkst. Bet mums tas viss ir dots. Tapēc kaut reizi ir jāpaskatās, kas ir dots un jāizbauda. Jādzīvo dzīve nevis kā pēdējā diena, bet kā pirmā! 


LienKāa. :) 

Jauku vakaru Tev!

pirmdiena, 2011. gada 24. oktobris

Burvju nūjiņa

Ir nožēlojami klusēt, kad ir daudz ko teikt. Ir nožēlojami teikt, kad tevi tā pat neuzklausa. 

Vispirms sākšu ar to, ka daudz kas šeit būs izdomāts, vienkārši ir uzradusies vēlme kaut ko uzrakstīt, kas nav saistīts ar manu ikdienu, un tādām lietām. Šeit būs izteiktas emocijas.

Kā jau vienmēr sākšu ar to, ka dzīvoja meitene. Varbūt nedaudz savādāka, kā visi pārējie- vismaz viņai tā likās. Ārēji,protams, par viņas atšķirību nekas neliecināja, tikai dažkārt to varēja pateikt pēc viņas uzskatiem, mērķiem, skatījumu uz dzīvi. Protams, cilvēks kā jau cilvēks, neko pielikt neko atņemt. Bet,tomēr, bija gan ko pielikt, gan ko atņemt. 
Citiem par šo meiteni bija dalītas jūtas, jo nevarētu teikt, ka viņai trūka tempermenta, gan to, ka pašapliecināšanos meklēja pie citiem- nebūt. Arī noslēgusies sevī viņa nebija, ļoti pozitīva būtne, skaista.  Tas arī, laikam, padarīja viņu tik īpaši skaistu. Tādēļ mēgšu saukt par īpaši skaisto'. Nu re, atrastas daudz pozitīvas lietas. Un kā ar negatīvajām.?! Kā jau visiem kāda sauja bija sakrājusies arī ar tām. Nevietā pateikts vārds, kā šķēps kādām iedūrās sirds apkārtnē, attieksme, kā lode, kādam šķēla plecu, un tas viss kopā, tik nožēlojami. Bet tomēr kaut ko tādu nemīlēt kādam bija neprāts. Neprāts- burtiskā nozīmē. Daudzi bija gatavi zaudēt prātu, lai būtu saistīti ar šo ''īpaši skaisto'', bet tas bija neiespējami, jo ar to raksturu bija grūti, un par kāda īpašumu viņa nevēlējās būt- nekad
Izklausās pēc varen spēcīga sievišķa, bet nebūt ne. Lai kāds stone face dažreiz pavērtos, asaras arī mēdza viņai ritēt pār vaigu, reti, bet tomēr patiesi. Tādēļ varētu teikt, ka viņas asaras bija pašapziņas rādītājs. ''Zaudējuma rūgtumā un uzvaras priekā apraudas labākie, par sevi pārliecinātie''.  Tieši tā, un viņai nepatika sāpināt citus, lai gan dažreiz raksturs un attieksme bija pārāk citus šķeļoša. Bet vēl vairāk, viņai nepatika tikt sāpinātai, un tieši tādēļ viņai patika visu izbeigt tad, kad vēl neviens tā īsti nav sāpināts, lai gan tomēr, laikam bija gan.   Prasme ieraudzīt citu vilšanos vēl nebija sasniegusi viņas prāta apvāršņus, par to varēja tikai miglaini spriest.
Kā jau daudzreiz, kad viss tiek izbeigts ir grūti, bet tad ir jāpadomā- ja viss tiktu turpināts vai būtu vieglāk? Kāds teiks- jā! Bet kāds- nē! Zini kapēc mainās šīs atbildes, jo tas, kas saka ''jā'' - vēl nav izaudzis tik tālu, lai saprastu, ka ir divi cilvēki, un ja abi nav pārliecināti, par notiekošo ir jāpadomā. Bet tas kas pasaka ''nē'' zina, ka priekš viņa tā nav labākā izvēle, un nevēlas lai tiktu kāds sāpināts vairāk vai mazāk. 
Atgriežoties pie šīs meitenes stāsta mēs  varam saprast to, ka viņa ir savā ziņā neciešama, savā ziņā dzīvotāja, reāliste, pesimiste un optimiste. Viss kas notiek ir mirkļi, kurus viņa tver. Lepna, iedomīga, bet mērķtiecīga. Nevēlas būt kāda īpašums. Negrib dzīvot atmiņās, un tiecās pēc ideāla, kuru nevar sasniegt. Mīli dzīvi. Brīvība ir vārds, kas raksturo šo cilvēku visvairāk. Jo kad viņa piedzima viņa bija brīva, un to nevar ietekmēt. Mīl'!


P.s. Daļa manis ir ielikta šajā tekstā, bet ne viss. Tas viss šodien darījās pa manu galvu, un es mēģināju to uzlikt ''uz papīra''.  Vairāk gan priekš manis tur ir sava veida atziņas, un jāa. Tā es šobrīd gribēju uzrakstīt!

Lienkāa!

Svaigs.

Ar mani nevajag spēlēties- jo es spēlēju bez noteikumiem.

Nu tad ''čau'' atkal.  Ir pagājusi vēl viena nedēļas nogale, un vēl bišķiņ, tomēr pa to laiku ir daudz kas paveikts. Piemēram, ar Sinchey ballē bijām. Tad arī parunāsim par to- bija jau labi- mūzikas ziņā, bet nu daudz kas nebija kā gribētos, pietiekami daudz neatsaucīgu cilvēku, kas man likās tiešām mulsinoši. Tomēr pēdējais cēliens bija tiešām labs, jo dancāju uz nebēdu.
Pat tagad iet joki par '' liktenīgo griezēju'', cik uzjautrinoši patiesībā. Vienkāršs vakars, ar savu kulmināciju, bet ļoti gaidu šo 6dienu, jo cerams, ka tā būs vēl lieliskāka.

;(Lienīt')

sestdiena, 2011. gada 22. oktobris

He's sexy and he know it.

Laime ir tad kad Tev nav jāmelo ka Tev ir labi.



čau! Man tiešām liels prieks šeit atkal kaut ko nedaudz ierakstīt- iz manas dzīves.

Tā nu ar ko lai sāk. Man tiešām ir gājis raibi, lai gan vairāk labi. Pirmā skate skolā ir pārdzīvota, lai gan tas viss gāja ļoti, ļoti grūti. Tādā ziņā, ka divas negulētas naktis pēc kārtais, lai tikai laikā nodotu visu. Tad jā, lepojos ļoti ar sevi, jo viss tikai pabeigts, lai gan tiešām tas nāca grūti, jo nākošās dienas, kas pienāca pēc negulētajām naktīm bija tik trakas, tādā ziņā, ka jutos tiešām slikti. Ieēst nevarēju, un jutos kā zombijs, bet es pabeidzu! Esmu lepna, ļoti!

Bet šodien gan, beidzot varu atvilkt elpu, un doties ar saviem mīļukiem dzīvē. Nu visas manējās no 382 dosies ballēt, un protams, Sinča. Jā, mana šoferīte šodien, būs viņa, jauks nedēļas noslēgums, cerams viss izdosies- tik tiešām! :) 

Un tā ka jā, me ir ļoti piekusis, bet satraukti priecīga, ai neaprakstāmi. Bet pierādās, ka man kurss tik tiešām ir tik lielisks, viens otru a,tbalstījām, kad bija jāstrādā garās naktis, un kopā izklaidējāmies. Lieliski. :)

otrdiena, 2011. gada 18. oktobris

Daļa ideāla!


Personība  stipra tad, ja tā spēj noturēt pati sevi.

Hei hei hei! Priekš manis tas ir sen, kad neesmu te neko ierakstījusi, lai gan dators man pieejams nu jau katru mīļu brīdi. Tomēr laikam tā ir aizņemtība, kas neļauj man ieskricelēt kaut ko, kas atainotu manu pašreizējo dzīvi.
Bet re, kā! Viens brīvāks rīts, lai kaut ko ierakstītu. Skolas laiks jau ir otrā mēneša pusē. Neaptverami. Man šis laiks pagājis nu dien ātri, bet tas,protams, priecē. Darba ir ļoti daudz, pat tagad, kad pēc 2 dienām ir skate. *Skate- tur kur jāatrāda visi darbi- mājasdarbi un tādi štrunti, vērtē pietiekami daudz skolotāju, un no tā atkarīgs tavs skolasdzīves liktenis.  Un tagad tā padomājot darba kaudzīte man ir pietiekami liela- nekas, es visu šodien paveikšu- man tas vienkārši ir jāizdara! 
Jā, man patīk tagad iet uz skolu, neskatoties uz faktu, ka tas tiešām ir grūti, vismaz man. Tas laikam ir tieši tas, ko es vēlos sasniegt, ne tikai sēdēt neizsakāmi daudz matemātikas stundās, klausīties ekonomistu padomos un klausīties psiholoģiskos domu gājienus. 
Kojās arī viss iet uz urrā! Patīkama kompānija man pagadījusies, nekad nav garlaicīgi, un tas liek turpināt iesākto darbu. 
Vienīgi dažreiz šķiet, ka ''vecie'' draugi nu jau mani piemirsuši. Nu vismaz tie, kurus uzskatīju par labiem draugiem, laikam kļūdījos. Bet klasesbiedri nu jau ex klasesbiedri, gan man uzraksta kā iet, un ka es viņiem , tik superīgi vienkārši! Jā, vairāk pozitīvu domu, un tad viss izdosies!


Tas arī šorīt viss no manas puses! :)

Lienkaa

sestdiena, 2011. gada 8. oktobris

Pirmā oktobra nedēļa.


Tu spēj vairāk nekā domā. Tu esi visums. Tu esi saule un ķermenis, kurā ir dvēsele. Tu esi viss, ko tu redzi. Tikai celies un dari.

Hei, hei. Sen neesmu šeit pabijusi, bet tas nenozīmē, ka man iet slikti. Man iet tiešām labi, ja neskaita to, ka man ir milzum daudz darbi, kas jāpadara īsā laikā. Cenšos darīt visu, kas ir un nav manos spēkos,lai sasniegtu augstāko.!
  Tātad jā, daudz darbu mākslas jomā, kas pilnveido un padara savādāku manu dzīves uztveri- bet visumā pozitīvi. Pat tagad liekas, ka kopš esmu citā skolā, pilsētā, esmu kļuvusi savādāka, tādā ziņā, kā pieaugušāka, ja tā to var nosaukt. Vienkārši es tagad apzinos, ka ir jāmācās, lai kaut ko sasniegtu, jo savādāk viss izbirs, kā smiltis sauc pirkstiem.  Pašam ir jādomā vai nākošajā rītā būs ko ēst, un tādā garā!

  Bet ja runa iet par koju dzīvi, tad man ir paveicies, jo tik daudz pozitīvu emociju ikdienā man nebūtu,ja tur nedzīvotu. Jo ar mani ir tik daudz foršu cilvēku, kurus iepazinu, šī mēneša laikā. Katru dienu kādam pinu matus, krāsoju, foķēju, krāsoju nagus utētē, laikam tas būs mans nākotnes mērķis- strādāt ar cilvēkiem. 
  Par kursu vispār ir viegli runāt, jo man viņi visi ir šausmonīgi lieliski, tiešām! Tik sakarīgus cilvēkus, kas grib mācīties un dzen jokus, tā vien gribas satikt katru dienu. Un nav tā, ka mēs esam pa grupām sadalījušies, jo visi runā ar visiem. Tagad tiešām to tā varētu nosaukt- viens par visiem, visi par vienu.! Un tas baigi mani priecē.
 Pirmais kopīgais piedzīvojums- ozolkalns, tā izsmējusies, un rāpusies 16 metru augstumā sen nebiju, bet tiešām man ļooti patika :)  Autobusā tik daudz smieklu. 
  Kad bijām muzejā- vēstures stundā, tur arī bija smieklīgi, jo vienmēr kāds atrod ar ko uzjautrināt, matemātikas stundas, kurās smejamies.!

Mums visiem ir viens mērķis un tieši tas,laikam mums palīdz tiekties augstāk- visiem kopā!
Man tieššššām patīk, tas ko es daru!

ceturtdiena, 2011. gada 29. septembris

4.Nedēļa!

Čau, čau, čau!
Nu ko, kā jau mēs visi zinam tad nu laikam esmu pabeigusi savu pirmo mācību mēnesi jaunajā skolā, ar jaunajiem skolas/klases biedriem, jaunām mājām un jā! Varu droši teikt, ka man tiešām patīk, lai gan nevarētu teikt, ka ir viegli- ir grūti, ja tā pa nopietno, tomēr ir uz ko tiekties.
Darbu ir daudz, un visi ir jāpaspēj izdarīt, bet arī atzīmes ir atbilstošas. Varētu jau iedziļināties sīkumos, tomēr īpaši negribas, bet konkretizējot, pamatskolā daudzkur ir ielikti labi pamati, jo dažās stundās var ''laist luni''. :D

Kojās arī vienmēr ir jautri, un forši. Tiešām, tā arī ir māksla sadzīvot ar tik daudziem cilvēkiem zem viena jumts, bet ir labi. Ir, kas palīdz, sapin bizes un tādā garā. Tiešām, ļooti patīk!

Nu jā, tad nu manīs kā būs ar visu pārējo, ir arī dažādi kuriozi un tādas lietas, nāoš nedēl ekskursija.! :)

Aidāaaa!

svētdiena, 2011. gada 25. septembris

3. nēdēļa laikam :D


SVEIKI! Tātad pagājusi kārtējā nedēļa. Ir bijusi lielika! Atzīmes arī tīri labas, tā ka viss super.!  Vaka arī sacensības bija izdevušās- nu forša man tā komand, ja godīgi. Patīk! Bija jautri, un nospēlējām arī labi.

Šodien sacepta kūka, lai skolā ir ko ēst, tad jau atkal prom!

svētdiena, 2011. gada 18. septembris

Faktiņš!

 Saliec roku pirkstiņus tā, kā rādīts bildītē. Tālāk lasi un rīkojies:




1. Īkšķi ir Tavi vecāki. Tagad pamēģini vienu no otra atdalīt, un tie viegli atvērsies. Tie atverās, jo mums nav lemts dzīvot pie saviem vecākiem mūžīgi. Tagad saliec pirkstiņus atpakaļ kopā.



2. Tagad mēģini atdalīt rādītājpirkstus. Arī tie atvērsies. Rādītājpirksti ir brāļi un māsas - arī viņi ir ar jums kopā un palīdz veidot jūsu personību, tomēr visu dzīvi kopā jūs nepavadīsiet.



3. Vidējie pirksti esat jūs paši!



4. Tālāk mēģini atdalīt mazos [pēdējos] pirkstiņus. Tie arī atvērsies, jo mazie pirkstiņi ir jūsu bērniem, kuri jums ir ļoti svarīgi un kuriem galu galā pašiem arī būs sava dzīve.



5.Visbeidzot mēģiniet atvērt ceturto pirkstu [zeltnesi]. Pirkstiņi, viens no otra negribēs atdalīties, tas tādēļ, ka šie pirksti esat jūs - Tu un tavs cilvēks. Nav svarīgi kas un kā notiks, bet jūs kaut kā - vienmēr būsiet kopā.

ceturtdiena, 2011. gada 15. septembris

2.nedēļa

Nav laiks. Ir tikai mirkļi - ellišķi sāpīgi un dievišķi skaisti.

Nu ko, šodien 4diena, ne gluži kā parasti, kad rakstu tikai 6dienās. Bet nu ātrāk sanāca ierakstīt. Tātad par šo nedēļu:

          * Sasodīti gūta īstenībā- daudz mājasdarbu, kuri tiks darīti 6dienā, bet piedzīvojumi!- daudz!
           Sākot ar Anetes dz/d kr šai uzdāvinājām foršu dāvanu un,protams, vēl veikals ''Austris'', kurā šī gāja ar maximas karti iepiktis, bukletiņi, un vēl dažādas muļķības.
Kūka sejā viņai, no mums, bet tad  arī mums- skarbi. Visi mati bija kūkaini, tā pat kā drēbes.
         
   Tad vizinājāmies ar draugiem pa vakarīgo valmieru un tā, superīgi pasmējāmies.

 Šodien Sigitas 18. Ēdām kūku, tagad šī klubā, mēs te pašas atlikušās ballējamies a pc, un smejamies.

Anetei nav pilns rūķis un tā.


Aii, šonedēļa bija laba, lai aī cik grūta, rīt teātris. Diezgan patīkami dzīvot kojās un skola beidzot man patīk.

sestdiena, 2011. gada 10. septembris



Hei, pagājusi pirmā nedēļa jaunajā skolā, pilsētā, ''mājās'', ar cilvēkiem. Nu lūk. Man tīri labi patīk tas, ko pašlaik daru, lai gan zinu, ka būs ļoti, ļoti grūti. Mūs skolā neuzver kā mazus bērnus, viņi paši saka, ka mēs esam pieauguši cilvēki, un ar mums tā arī runās. Mākslas vidusskolā mums nav tāds stundas nobeiguma zvans, arī starbrīži ne, jo tos va paņemt, kad vēlas- galvenais lai ir darbi. Tur nav jāatprasās, lai izietu no klases, vai kaut ar tējas krūzi staigāt, jo to visu ļauj- lai radošāka un mīļāka noskaņa. Patīkami.















Bet 5vsk, kur māca visas vidusskolas mācības aī ir grūti. Piemēram, 3dienās mums ir 11h pēc kārtas, no 8.00- 17.15 bet tā ir. Patīk daži skolotāji, kas spēj ieinteresēt un neliek iekalt to, kas ir vajadzīgs lai zinātu, un spētu pielietot. Pat tagad mācoties par ''vektoriem'' matemātikā man tas šķiet interesanti- matemātika un man- interesanta? Kaut kas nebijis 9 gadu laikā. Fizika gan ir pilnīgi ''čau'', kkas tur galīgi nepatīk, bet nu nekas., Vēsture- vot tā aī ir forša padarīšana, tas skolotājs tāds aktīvs, lai gan gados- interesanti. Arī angļu valoda ir forša, prasīga skolotāja. Sports- skarbi. Bet nu jā, man patīk.














Kā jau mums skolā teica, mēs pabeidzot šo skolu būsim mākslinieki. Un šī ir jāuztver kā augstskola, jo tieši tā mūs māca. ;)












/Tagad jāiet sapirkt materiāli skolai, tas gan prasa daudz līdzekļu/