‘’Mūža pirmie gadi ir kā spēļu lācēni, zaķēni un kaķēni - mīksti un pūkaini, silti un mīlīgi, cita rokas vadīti. Laika ritumā tie pazūd tāpat kā rotaļlietas - nezin kur un kā, atstājot pa atmiņu ainai, kas vairāk rādās nosapņota nekā piedzīvota,’’ teica Māra Svīre.
Mazi un mīļi mammas acīs bija brālis un māsa- Liene un Jānis. Abi kopā darīja vislielākos darbus un nedarbus. Abi kopā bijām mana bērnība, kopā vienmēr un visur, gan priekos, gan nokaunināšanas laikā. Mūsos bija spēks darīt lietas kopā, tādēļ mēs abi esam mana bērnība, manas bērnības lielākās ačgānības darītāji.
Kā jau visi mēdzām arī sastrīdēties un tad dusmās darījām, ko nu varējām. Tā es kā mazākā būdama teicu, lai brālis man no piemājas šķūņa atnes velosipēdu, viņš to arī darīja. Bet pa to laiku, kamēr viņš tur šiverējas es nodzēsu gaismu un ar piekaramo atslēgu aizslēdzu šķūņa durvis. Sākumā tas bija joks, līdz es nevarēju durvis atslēgt. Nācās doties pie tēta pēc palīdzības.
Mazi,pūkaini bija bērnības nieki. Bet paši ar radziņiem. Brālis un māsa ir viss, kas īstai bērnībai, nedarbiem vajadzīgs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru