Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
Hei yo*. Iedomājies, man bija laiks gulēt, bet ko es- pieceļos 9. Nu tas ir kaut kāds vāks. Nu nekas sēžu pie skypiņa un iečatojos.
Tad nu mani vakardien sakārdināja ar bildēm, tātad man atkal ir baigie plāni. Jāmesso anetenei un jāgaida kāda karsta diena, tas arī viss. Apģērbs somās, un gō gō gō. Droši jāaiziet līdz stonhedžai kādai, vai te pat pļaviņā, kā saka (rofl)
Ā un jā, novilku arī šitajā pc photoscape, tagad varēšu arī pa nedēļu kādu bildi patīkamāku uztaisīt. Un tagad vismaz ir visas funkcijas- wīi :)
Nu re, to es izlasīju kādā blogā, jeb mājaslapā, kur runā par fotogrāfiju kā tādu, to apstrādi un dazādas lietas. Un godīgisakot es tam pilnībā piekrītu. Jā, izklausās ļoti notrulināti, bet tieši šis trulums mani bildēs piesaista. Jo tad bilde ir dabīga. Neko pielikt, neko atņemt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru