People killing people dying
Children hurtin you hear them crying
Can practice what you preach
Would you turn the other cheek?
Father father father help us
Send some guidance from above
Cause people got me got me questioning
Where is the love?
[The Black Eyed Peas: Where is love]
Šodien tāds pavisam izsmeļoš garastāvoklis, to vien varētu darīt, kā rakstīt, tomēr lai kaut ko uzrakstītu ir jābūt idejai, bet tās man gluži vienkārši pašlaik nav. Nekas sakarīgs nu galīgi man nesanāks. Tomēr es tev varētu pastāstīt par to ko es redzu aiz loga.
Tur,aiz loga, es redzu vienkārši daudz nepabeigtas lietas. Tā pati zaļā māja, kas ir man pretī. Puse tai ir gaiši zaļa- puse tumši. Zini kapēc? Jo to nepabeidza krāsot, jo vecā kundzīte nevarēja nokrāsot visu māju, nu ne jau tādēl ka nepietika krāsas, bet tādēļ, ka viņa dzīvoja viena pati. Viņas vīrs nomira, kad es biju maza, es atceros tikai to, ka viņš no rītiem pie loga lasīja avīzi. [Mans logs ir pret viņu virtuves logu]. Tā viņš nomira, ar visām manām atmiņām par to.
Kundzītei bija arī suns, kurš bija ļooti liels, cik es atceros. Tomēr, es jau nezinu kā īsti bija- jo arī tad biju maza. Bet bērnudārzā es vienmēr zīmēju viņas suni tad jau laikam zināju kāds viņš ir. Bet mani nekad nelaida pie viņa, laikam viņš bija par lielu, lai es ar viņu dzīvotos.
Kā jau katram cilvēkam arī viņai bija savas dīvainības. Tie stāsti, ka viņa pieceļas un redz sev virtuvē fretkas un vēl nesaprotamus radījumus bija maldi lai gan peles un žurkas tajā mājā bija biežs viesis. Viņa mūž dien nebija sakopta, jo viņai nebija dušas, visus darbus darīja viena pati.
Bet mums bija ļoti īpašas attiecības. Kā draudzenēm. Sasveicinājāmies vienmēr, kad satikāmies. Ja viņai bija kaut kas ar ko mani pacienāt, vai iedot nogaršot viņa allaž to iedeva. Arī visādas rotaļlietas, ko viņai atveda viņas radinieki viņa atdeva man. Tā arī es lieldienās nesu viņai pašas krāsotu olu- vissmukāko. Ziemassvētkos piparkūku sauju- tā no sirds. Atmiņas par to, ka es visu vasaru- no rīta līdz vakaram dauzīju bumbu pret sienu- spēlējot voli. Un mūždien viņa man teica, ka man sanāk lieliski, un es daudz ko sasniegšu, tikai lai neizsitot logus. Sanāca arī reizes kad dziesmusvētkus skatījāmies kopā- kaut 5 minūtes. Viņai ļloti rūpēja mans kaķis, jo tas viņu pasargāja no pelēm. Tomēr, viņa apgalvoja, ka tas ir īpašs kaķis, jo viņš nekad neņēma neko no kaimiņiem ēdamu. Atmiņā ir palicis arī tas, a viņa teica- kad manis vairs nebūs tev būs jāņem mana māja, un jāsabūvē tās kopā- jūsu esošā māja un manējā. Lai tavs brālis dzīvo jūsu mājā un tu šajā. Un tā jūs vienmēr būsiet šķirti- bet kopā! Ahh.
Viņai nebij žēl laika, lai ar mani papļāpātu par jaunākajām ziņām Praktiskajā latvietī, vai ziemeļlatvijā.
Tie bija laimīgi gadi. Pašlaik viņa dzīvo pie saviem mazbērniem, nedaudz ''interesanta'' savā būtībā, bet tomēr labestīga''.
Māja stāv tukša, lauki ir apauguši nezālēm, sēta pussaprukusi un vārtiņi ciet.
Es taču teicu, ka dzīve ir nepabeigta!
''Cilvēku grumbas uz sejas nav no vecuma- tās ir žīmes, ka tas savā dzīvē ir daudz ko piedzīvojis- tajās atrodas atmiņas. Un tie kas veic operācijas, lai zaudētu šīs grumbas atņem sev atmiņas. Atmiņas, no visas dzīves. Jo cilvēks fiziski nespēj pretoties dabai. ļauties- ir viennozīmīgi vieglāk'' [lienčaa]
Šitas tekstiņš pašas rakstīts. Viss ir patiess.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru