Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
5diena pagājusi, lai gan jaam. Tā kā biju valmierā nopirku svārkus, diezgan šiki. Un jā, tad piezvanīju Anetei lai noskaidrotu rītdienas tikšanās laiku un jāam, piedāvāja izmaukt ārā, pie Tepera pasēdēt. Pasēdējām papļāpājājām un jam esmu mājās tagad. Kāja ir vienkārši metama, visu laiku kliboju. Vienīgi tagad Anete zvanīja uz piedāvāja uz vienu ballīti, bet nu es galīgi negribēju nekur iet, šī apvainojās, bet tiešām damn ;)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru