Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
Bērnība ir tas laimīgais laiks, kad meš varējām darīt visu, un neviens uz mums neskatījās ''greizu'' aci. Mēs ļāvāmies mirkļiem, nedomājot par sekām. Un darījām tā, lai mums patiktu dzīvot!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru