Gada kopskats.Apskats.Atskats. 2013.

Kā maza tradīcija šī bloga tapšanas laikā kļuvusi atskatīšanās uz pagājušo gadu. Tad nu lai sākas stāsts par manu 2013. 

Blogā izstāstīti 47 prieka un bēdu mirkļi. Tie, laikam, man bijuši vissvarīgākie, ja jau paspēju tos ierakstīt šeit. Tas gan ir mazāk, kā pērn, bet varbūt svarīgāk.
Pārlasu savus stāstus, un lūdzu klausīties arī Tev.

Šis gads. Februārī piepildīju savu, vienu no, kvēlākajiem sapņiem. Uz savas lāpstiņas/pleca ieguvu jaunu draugu. To ticību, vārda raksturojumu, un man ko ļoti svarīgu- tetovējumu.
Piedalījos ļoti lieliskā Valsts mēroga konkursā mākslas jomā. Ieguvu pieredzi un cilvēkus, kuri slavēja gan mani, gan es viņus. Tas bija ļoti vērtīgi.
Ballē iepazinos ar lielisku cilvēku, kurš ir gluži kā es, un dažreiz tas šķiet tik kaitinoši. Laikam, arī es esmu tik pat kaitinoša. Izrunātas neskaitāmas lietas. Bet skype šad tad joprojām iemirdzas.
Un tomēr, bez sporta nekur. Arī pavasara siltās dienas tika pavadītas fitnesa klubā attīstot muskuļus, un arī tas bija savā ziņā piedzīvojums.
Nokārtoti arī eksāmeni.
Atkal nedaudz paskumu par dažādām lietām.
ļoti sadraudzējos ar vienu no labākajiem draugiem. Pavadījām neskaitāmi daudz burvīgas dienas un vakarus kopā. Tā bija laime. Vienkārša laime, vienkārši draugi. Bet arī tas izdzisa.
Tomēr liela laime man bija vasara. Daudz volejbola un ļoti daudz sasniegumu un tik pat daudz zaudējuma. Grūtas cīņas, dusmu uzplūdi, pāris asaras bet smaids. Sviedri un uzvara. Uzvara, kas man likās tik svarīga. Šī uzvara bija mana pēdējā Latvijas Jaunatnes čempionātā pludmales volejbolā. Pat nezinu, kas mums stāvēja klāt, jo izgājām kā pēdējās no grupas. Neviens mums neticēja, ka spēsim tikt finālā. Pati arī neticēju, ja godīgi. Bet mēs to panācām un manas pēdējās sezonas kopsummā ierindojas 3. vieta. Es esmu sajūsmā.
Bez volejbola manu vasaru pildīja viens puisis, ar kuru bijām kā pretstati. Es jums saku, lielākus pretstatus jūs nebūsiet redzējuši, bet mēs cīnījāmies. Arī tad man mirdzēja acis. Tikai, laikam, ne pietiekami. Varbūt par to mirdzēšanu es tikai domāju, ka tā varētu būt. Bet prieks bija.
Pēc tam nāca, nu jau manu lielāko skumju objekts, kurš mani savaldzināja. Tā nu tas bija, atklāti un patiesi. Bet droši varu teikt, ka viņš bija labākais, kas ar mani tajā laikā varēja notikt. Uz sevi paskatījos no pavisam citas puses un ieguvu sev jaunu pieredzi.
Izsvītrojot puišus no dzīves tajā saskatīju cilvēku, kas nu jau man kļuvis mīļš. Marta. Viņa ir lieliska. Viens no cilvēkiem, kurš spēj paciest manu vēlmi izrunāt lietas, kuras stāstu jau 5 reizi. Pateikt: '' es viņu nositīšu, ja tu skumsi viņa dēļ'' un vienkārši likt smaidīt tik ļoti, ļoti. Man viņa ir tik svarīga.
Sagaidīju arī savus 18. Mierīgi, bet tomēr apburoši.

Un secinājumi? Es nezinu, vai mans gads bijis labs vai slikts. Nezinu, vai es šo visu atcerēšos pēc pāris gadiem, bet šobrīd tas šķiet svarīgi.

Jaunajā '14 gan jābūt laimīgākai un laimīgus jādara citus. Jā, tā ir mana apņemšanās. Pietiks skumt, tas nav tā vērts. Liene ir lieliska, un to mēģināšu saskatīt arī es pati.

Lai Silti!

Vai arī Tev kādreiz ir bijis tā, ka esi daudz ko paveicis, diezgan daudz ko piedzīvojis, bet vienkārši nav bijis 'dvesmas to uzrakstīt. Piedod, draugs, man tā gadījās.

Saucās, ka aiz loga ir ziema, ne tuvu. Pāris dubļi vaid zem zolēm, saule savas acis atver tik uz brīdi un cilvēki nesaprot, kā lai sevi apģērbj. Man atkal ir savādāk. Drēbes mugurā, tās pašas pirmās, kas nāk no skapja ārā ar tekstu: '' šodien velc mani, būšu pietiekami tīra, glīta un moderna..'' Tā šodiena. Bet kā ir ar pārējo, kas ir iekšā manī? Kā lai iztīru to iekšējo Lieni, lai tā var pateikt :''Jā, šodien es esmu lieliska, moderna, tīra, nesaņurcīta..''
Kaut kas manī ir saplacis. Gribasspēks ir, veiksme arī ir, bet kur tad ir problēma. Kurš pavilka lūpu kaktiņu uz leju? Es gribu uz augšu. Tur- pret debesīm. Beidz mani mocīt. Palaidies vaļā. Neturi ciet. Ļauj man iet. Pavisam mierīgi. Ir taču brīnumu laiks. Ziemassvētki. Ir jārada brīnums. Tīrs brīnums. Laiks pāršķirt lapu.
Ak, es.

Mazliet sirds sažņaudzas no rūpēm, no bailēm no ticības. Viss liekas tā, kā kādreiz biju iedomājusies. Tas scenārijs kaut kur jau bija noglabāts, bet kāds izlēma to izspēlēt tieši tagad. Bravo!
Sēdi un domā//Ik pa laikam acīs sariešas asaras/, tā sēžu vēl tagad. Eju un acīs sariešas asaras. Jo vairāk prātu nenodarbinu ar kādām lietām un darbībām, jo grūtāk.
Ne gribas ēst, ne smaidīt, ne ko. Vai sāc nojaust, par ko ir šis uzvedums?
Es ticu, ka tu zini. '
Rudens izkodis manā sirdī caurumu. Vairs es nemīlu rudeni tā, kā es to mīlēju iepriekš. Tagad tā savādāk. Tas mani iedzinis bēdās un skumjās jau ilgāku laiku, bet par ko, nezināju līdz šodienai. Katrs rīts sākās ar domu, bet ja nu tomēr viss ir labi. Diena sākās, bet es klusībā apzinos- nav labi. Es gaidu vakaru, bet nesagaidu neko. Tikai tumsa, arī telefonā. Es gaidu rītdienu, bet pienāk šodiena. Un atkal nekā. Es domāju:'' ..kas notiek.'' es sev to jautāju.. Atbilde vēl nav uzrakstīta.
Asaras nu jau kļuva par ikdienu, bet sēdēšana un prāta nenodarbināšana kļuva vēl skumjāka. Es zinu, draugs, ka tu nepamanīji kā skumstu, jo netīk asaras slaucīt, kad tu skaties. Es novērsos no jums.
Ak, Rudeni! Ja tu zinātu, kā es tevi iemīlēju. Tavus rītus, kad modāmies kopā. Un vakarus, kad tu mani vadīji mājās. Brīžus, kad no sirds smējos iekrampējusies tavās kļavu lapās un siltas tējas vakarus, kad rokas jau sala, lai vienkārši atrastos laukā. Tos vārdus, ko mamma vienmēr teica- tev ir paveicies.
Bet vai tu apjaut, kā bija paveicies tev?
Un tā es tevi iemīlēju. Bet tas jau nemaina šo scenāriju.
Viss ir tik paredzami. Pēc kā laba, nāk kas slikts.
Liene ir salauzta.
Jau atkal.
Bet es tevī iemīlējos.

Rudens-cilvēks. Es zinu, ka saprati par ko ir stāsts. Bija stāsts. 

Nekas jau nenotiek tā pat vien.

Kapēc?- kapēc, atkal ir tā, kā nevajag būt. Nevajag tā teikt, nevajag tādu attieksmi, vienkārši nevajag. Man vajag to sajūtu, kas bija pirms nedēļas, mēneša. Ja vien tu zinātu, kā man sāp, ja tu zinātu. Bet nezini, jo es tev to nekad neteikšu. kapēc?- jo es negribu, lai tu zini, kā es jūtos patiesībā. Tik sagrauta kā ķieģeļu siena pēc 'laika zoba', tik noskumusi, kā sen vēl nebiju.
Un acīs iezogas asara.
Bet ja tu zinātu, man atliek nodomāt, vai tad tu kaut ko mainītu. Man tas ir ļoti svarīgi. Bet tu to nekad neuzzināsi, nekad.

Šodien kafija garšo labāk, kā jebkad. Aiz loga rudens. Tāds patiess, ka pat nedaudz stindzina pēdas zābakos, un seja kļūst sārta pēc pāris vēja brāzmām.
Pat nezinu, vai sanāks man uzrakstīt kaut ko dziļdomīgu, laikam nē. Es vienkārši tev gribēju izstāstīt, kā man iet.
Skola sākusies, pēc nedēļas jau kārtējās starpskates, ehh, tas laiks tā skrien. Esmu sākusi mācīties autoskolā, tādēļ arī tas man jauc prātu. Volejbolā esmu sadarījusi šo to nepareizi, tāpēc labās rokas plecs sācis protestēt, un itkā saka :''Pietiek, Lien', atpūties nedaudz!'', tāpēc roka nu ir noteipota.

Bet par to rudeni?! Tas mani vilina ar dienu jo vairāk. Rudens mani ir piepildījis, lai gan tas sākās jau vasaras pēdējā nedēļā, bet par to jau tu zini. Un tomēr, katra diena ir nedaudz mokoša, bet tajā pašā laikā tik ļoti piepildīta. Dažreiz uznāk skumjas, ka varētu izkratīt sirdi stundām ilgi. Dažreiz no prieka varētu lēkāt vēl ilgāk. Jā, ir tā sajūta, nu tā, labā.
Kā man teica, mīļa draudzene:'' Tev ..būs blakus gan labos, gan sliktos brīžos. Viņš tev būs kā otrā es vienmēr. Protams, viņam ir dažādi trūkumi, bet tu taču esi laimīga, vai ne? Viņš tev liek smaidīt, un tu viņam. Tagad bez viņa tev ir skumīgi, pat bez zvana. Tu skumsti, tātad ilgojies, un ja ilgojies, tātad viņš tev ir ļoti svarīgs. Tā pat kā tu viņam...''
Tagad es zinu to sajūtu, kad patiešām gaidi brīvdienas. Citus gadus gan prātā rosījās domas-''es negribu mājās, man te patīk vairāk..''. Tagad pat nespēju iedomāties, kā es varētu šeit padzīvot ilgāk nekā nedēļu, nu labi, šonedēļ tā sanāks,bet darbi, darbi.
Bet tā sajūta, ka tevi kāds gaida, vai varbūt gaidu es?! Lai nu kā, daudz smieklu, un sajūta, ka nepārtraukti tevi kāds ķircina, un itkā apsmej, bet tagad jau tas ir kā pieradums. ..un jā, es tiešām esmu laimīga.

Man nepatīk darīt lietas, kuras es neprotu. Bet pašlaik es mācu dzīvot, lai gan pašlaik šķiet, ka pati to nemāku. Stulbi?- ir gan jā!
Mana sirds lūzt. Vienkārši šķiet, ka kaut kas nav pareizi. Bet kas. Vai arī es 'nerubiju' dzīvi?!

Tas ir kā 'piedod, bez 'dod', tas ir kā karaliene, bez liene. Un man nākas tev atvainoties par to, ka tik sen neesmu atvērusi šo lapu un ierakstījusi kaut ko. Bet es centīšos to mainīt.

Katram no mums pienāk brīdis, kad jūties pārliecināts par sevi, nesalaužams un laimīgs, bet reiz tas viss var beigties, un tā negaidīti. Zini, nedēļu biju plecs uz kura paraudāt, dienasgrāmata, kurā pierakstīt sajūtas, un ārsts, kuram izstāstīt, cik ļoti sāp. Tā bija. Meitenēm salauza sirdis viņu puiši. Bet tā neaprakstāmā sajūta, ka vienkārši nespēj palīdzēt. Visi vārdi jau izteikti, un negribas jau aprobežoties ar to, ka 'Viņš neatradīs tik labu kā tu', vai citi standarta teksti.
To visu piedzīvojot radās tā sajūta- ak, kā es negribu, lai man būtu jāpiedzīvo tā tukšuma sajūta, tas mirklis, kad viņa roka izslīd no manējās.

Es būšu eņģelis- Tu mani spārni

Es būšu saule- Tu mani stari

Es būšu puķe- Tu mana smarža

Es būšu grāmata- Tu mans stāsts

Es būšu pildspalva- Tu mana tinte

Es būšu dziesma- Tu mana melodija

Es būšu nakts- Tu būsi manas zvaigznes

Es būšu es un tu būsi mana sirds. Bez tevis es neesmu nekas- ne eņģelis, ne nakts.

Tu kā daļa no manis ko nevar aizpildīt ikkatrs, tā ir, tā bija un tā būs.

/R.B/

''Nevajag teikt to, kas tā pat ir zināms.'' Laimīgas beigas ir tikai jauns sākums, un vasara savu pēdējo dienu ir nosvinējusi.
Kāda gan tā mana vasara? Sākums, darba pilns, skola, plenērs un volejbols. Volejbola kaislības nerimstas un ir arī rezultāts, Latvijas Jaunatnes čempionātā pludmales volejbolā godam nopelnīta 3. vieta. bet zini, tas tik tiešām nenācās viegli. Smagi zaudējumi, bet cīņasspars nepadoties pie iesāktā. Kaut kas, tomēr, mums palīdzēja cīnīties- vainu nu kolēģu skeptiskais viedoklis, ka tas nav reāli, vai arī bijušās treneres labās domas, ka mēs to spējam.
Nebija jau tikai volejbola kaislības, bija arī ierastās. Ko sauc par simpātijām un patikšanu. Bet ja jau tagad stāstu to, tad kaut kas ir arī beidzies. Bet ja man jāsaka, kāpēc, es pat īsti nezinu, jo nekas arī tā vēl nav runāts, izrunāts, aprunāts.. runāts.. sarakste pārtrūka, tā pat kā viss pārējais.
Un redzi, pēc 17 gadiem apzinājos, ka man ir vienkārši lielisks kaimiņš, jā, sasmaidijāmies un jau nākošajā dienā gājām ārā un tā. Bet manimocīja viens jautājums: ''Kas būs tālāk'', jo ir taču pēdējā vasaras nedēļa, bet tad es tur,  un viņš kur pilnīgi citur. Atbilde bija vienkārša, viss būs labi, tikai sāc man ticēt. Un tā pēdējā vasaras nedēļa bija labākais, kas ar mani ir noticis šajā vasarā noteikti. Katra diena, vakars tika pavadīti ar jauniem piedzīvojumiem. Visa nedēļa kaut kas burvīgs.  Tā nu mēs tagad cīnīsimies ar visu. Un redzi, par pretiniekiem kļuvām par kaut ko ļoti tuvu. Vajadzēja pienākt tikai īstajam brīdim.
Rīt skola. Savā ziņā skumji.
Bet, jaunas iespējas un prāta piepildījums.

Kaut kas dīvains. Tā nekad nenotiek. Es- saldumu mīlošais cilvēks vairs nespēju. Skatos uz viņiem, un, kamēr citreiz tie iekāroja manu sirdi un siekalas saskrēja mutē, tagad tik vienaldzība uz viņiem. Nu negribās man tos saldumus. Bet tagad kārojās kāds sāļums. Ehh, vai vispār ir tāds vārds- ne saldumi, bet sāļumi?!

Vakarvakarā sēdējām, nē gulējām. Mana galva uz viņa vēdera un runājām. Par visparastākajām lietām un sakritībām. Stāstīju, cik ļoti man nesimpatizē uz ielas bieži redzētās meitenes- nevīžīgiem matiem, pārgrimmēto sejas daļu, kreklos ar neizprotamiem uzrakstiem, vai kreklos, kas jaunkundzēm ir 3 izmērus par mazu, un krūtis krīt ārā, bet ik pa laikam, viņas ''sarausta'' šo t-kreklu/maiku, bet nekas jau nemainās, krūtis ir savā vaļā. Noskranduši džinsi, un tirgus kedas, ar krāsu krāsainām šņorēm. Ehh, mani kaut kādā ziņā biedē šis apzināti veidotais stils. Es tiešām nevēlējos nevienu apvainot., bet manām acīm tas šķiet dīvaini. Pie rokas šīm meitenēm ir puisis, arī līdzīga izskata, bet pēc 2 nedēļām šī puiša vietā ir cits, un tā joprojām..
      Nonācu pie secinājuma, ka māte mani mācījusi valkāt svārkus un kleitas. (Laikam tādēļ manā garderobē ir tikai 1 bikses, un tās tā pat gadījumam, ja ārā ir vēss) Kurpes uz papēža, vai laiviņas. Nike kedas atstātas tikai maratonam vai lauku skriešanai. Blūzes, vienkārši krekli, viss glīti saskaņots, viss tā- pareizi. Un to trakulību atstāt ballītēm, jābūt taču ir glīti.
     Tas par vakardienu- bet tas bija ievads manai galvenajai domai. Redzi, to es stāstīju vakar, bet kā tad ir tagad? - sēžu istabā, vecās biksēs ar pazemināto stakli, puišu kreklā, kas pāris izmērus par lielu, pilnīgi bez grimma. Dzeru kafiju, kura pat nav tā īsti pareiza, nevis ar pienu, bet saldo krējumu.
Šķiet, ka es pateicu kaut ko nepareizu, bet varbūt pareizu. Nesaprotu, kurai dienai es piederu, šodienai vai vakardienai, dienai vai naktij. Kailums.

Un tu jau droši vien zini kā man patīk mūzika, lai gan ar to man ir ļoti tāls sakars. Bet katrai dienai ir sava dziesma. Šodien man būs šī. Bet kāda ir tavējā? Izstāsti man komentārā.

And you probably know that I really love music. And everyday I have other ''day song''. Today it's cover of ''titanium'', but whats yours? Tell me your day song in comment, or send me a message in right side!

Un šodien man iestājies tāds šurumburumkurums galvā, ka no manas puses būs kas jauns. Jā, pieķeršos klāt bloga 'uzfrišināšanai' jeb smukumlietiņām. Un galvā tapis jauns plāns. Blakus ierastajiem stāstiem ar dziļu domu būs fotogalerija ar kādu vārdu piedevām. Nu tā pat vien, mana ikdiena. Dzīve-parastā.

Patiess sirds piepildījums, ja ne visu gadu, tad vismaz vasarā noteikti. ES TIEŠĀM MĪLU ŠO SPORTU.

''Tas nav hobijs, tas ir dzīvesveids'' 

Nedaudz apjukums, patiesībā. Es iegrimstu bezcerībā, vienaldzībā un greizsirdībā. Tu zini to sajūtu, kad ir slikti, bet pat nezini par ko īsti?
-Zinu!
-Man tā tagad ir. Vienkārši.. Nē, sarežģīti tas ir. Sāp sirds, ir nogurums no savām domām, es gribu atpūtu un nedomāt par to.
-Tad nedomā!
-Es nespēju, vienīgā vieta,kad par to visu nedomāju ir tad, kad bumba ir augstu gaisā un tu gribi izdarīt visu maksimāli, lai tai aizsniegtos un bļauj ''malāaaa'', tiesnesis paņem tablo un tu paņem nepaņemamu bumbu, gūsti punktu. Kāpēc tā nevar būt dzīvē? Tu bļauj malā, un visi atkāpjas, nu dzīvē, ar mīlestību!
-Tāda ir tā dzīve, ja gadās neveiksmes tu esi uz pareizā ceļa. Atpūties!
-Bet ja atpūtīšos es pazaudēšu.
-Kas būs palicējs paliks, kas būs aizgājējs, aizies.
-Jūs, domas, mani nesaprotat.!
-Tad kāpēc tu mūsos klausies?
- Tāpēc, ka es nezinu...
-Tas ir vēl sliktāk par jā un nē. Izvēlies.
-Es izvēlos...

Liekas, ka, dažreiz, vārdiem vienkārši nav nozīmes, bet kā lai savādāk, pārdesmit kilometru attālumā, pasaka ko tu man nozīmē. Es nezinu, tiešām nezinu.

Paņem saujā. Vienkārši paņem un jūti. Tik vienkārši. Nav nekā sarežģītāka par dzīvi, bet mēs paši to sarežģijam vēl vairāk, nekā vajadzētu. Ir cilvēki kuri jāizsvītro no savas dzīves, bet ir cilvēki, kuriem jāpaliek tur, tā- pavisam! Mēs svītrojam, svītrojam, atstājam, svītrojam....

Lapa pavisam sasvītrota, bet daži tukšumi. Nevajag pazaudēt šo tukšumu lapā, savādāk viss būs tikai mudžeklis, svītru mudžeklis. Šis tukšums lapā ir tavu iekšējo sajūtu pilnība. Kā puzle. Tevī kaut kas trūkst, un lūk, tev tagad ir iespēja to tukšumu aizpildīt. Savu puzles gabalu es atradu.

Un zini, man ļoti pietrūkst mūsu garo pastaigu, līdz tumsai. Braucienu ar velo, kuru tu man uzticēji par vienu vienīgu 'paldies'. Par laiku, kad padevi roku, lai nenokristu, kad kāpu lejā no kalna. ..kad sauci mani par muļķīgu, ja nesapratu kādu no taviem domu gājieniem.
Nebija viegli ar tevi, man bija jābūt savādākai, nekā es esmu patiesībā, man bija jābūt skaistai- vienmēr. Pieklājīgai-vienmēr, bet biju jau pie tā pieradusi. Tu nežēloji manis dēļ ne santīma un lutināji mani. Tu- mans labākais draugs. Tev es dāvināju savus mākslas darbus, tā vienkārši, jo tie pie tevis būs drošībā. Jā, man tā pietrūkst.
Beigās jau bija savādāk, jo kaut kādā ziņā uztvēru tevi savādāk, nekā tikai draugu. Bet kurš gan cits, ja ne es atkal visu sabojāju, mana muļķība, laika trūkums, un es nezinu kas.
Lai nu kā, tu biji mans labākais draugs, labākais no visiem labākajiem draugiem, kas man bija. Bet nu vairs man nesmaidi, nesildi mani savos apskāvienos, neapsmej mani, un neķircini. Pat nesasveicinies ar mani, kur nu vēl savādāk. Sāp, taisnība.
Tagad tev ir meitene, kuru aiz rokas ved uz vietām, kuras kādreiz kā draugi apstaigājām, ak, jā, esmu greizsirdīga, tā notiek, jo tu biji mans labākais draugs.
Lai nu nu kā, es ceru, ka tev ir viss un sapņi pieplildīti.

Ziniet, neviens vārds, neviena roze nespēj stāvēt līdz sajūtām, kad uzvari. Tu ej uz trenniņiem, šausti sevi par to, ka nesanāk, vai gluži otrādāk, ir slinkums kaut paspert soli uz priekšu. Bet tad nāk prātā domas, ka tas ko dari, tiek darīts tikai sevis dēļ.
  Mēs- pludmales volejbolisti, krītam daudz, bet tad atkal pieceļamies. Kā saka trennere:''Tu zaudēji punktu, bet tagad sāc visu no jauna, tā epizode pagāja, nu nāk nākošā!''. Un zini, ir stimuls sākt spēlēt savādāk. Pēc trenniņiem ir nežēlīgs nogurums, saule kārtīgi pacepinājusi, bet tās sajūtas,kad tu uzvari kādu spēli ir neaprakstāmas,un tas jau notiek tādēļ, ka trenniņos ir gājis grūti.
Viss ko mēs darām ir sevis dēļ, ne trennera, ne kāda cita, tikai sevis dēļ, pat tad, ja gribi ieriebt pretiniekam, vai kādam citam ko pierādīt.Viss stimuls iet caur sevi, vēlme virzīties augšup un sasniegt mērķi.

Tā likteņa ironija, kad viss likās tik, tik patiesi, bet beigās viss ir kā vienmēr- nekā. Tas ir apmēram tā.

Tuvojas rudens, tātad lietus periods. Tu dodies uz apavu veikalu, lai nopirktu gumijas zābakus, tu nopērc iespējams modernākos, lieliskākos un ērtākos. Staigā pa dranķīgo laiku, tie tavas kājas saudzē, lai nekļūst mitras, un gluži vienkārši silda un nenodara tām pāri. Tie bija vienas sezonas apavi. Mainījās gadalaiki, laik-apstākļi un pārējās likteņa sakritības. Tomēr, kad nejauši uzlija lietas, tu sniedzies pēc saviem kādreiz mīļajiem gumijas zābakiem, kas bija nevērīgi aizmirsti. Tu gribēji viņus atkal uzvilkt, lai tie kalpotu tā pat kā iepriekš.Bet šoreiz bija savādāk. Tie berza, un kaut kur bija parādījusies sūce. Atliek tikai izlemt- izmest pa visam, vai tomēr nest pie kurpju meistara, bet varbūt nopirkt jaunus?

Gribas jaunus, bet gribas paturēt arī vecos. Tu dodies uz veikalu, nopērc jaunus, bet tie nekalpo kā vecie, nav tik ērti, nav tik skaisti, bet līst taču lietus, nav izvēles, kaut kas kājās taču ir jāvelk. Tomēr prātā joprojām, zābaki, tie pirmie- lieliskie. 

Jāmēģina vēlreiz tie salabot. Tā nu tu dodies pie labākā kurpnieka pilsētā, lai tas salabo gumijas zābakus, kuru vērtību tu apzinies tikai tad, kad tie bijuši nobružāti, aizmirsti un jau ieplēsti. Likās cerīgi. Pēkšņi kurpnieks pasaka;'' Mēs nelabojam gumijas zābakus, kas saplēsts, saplēsts. Šis ir tāds savāds materiāls!'' Tu tikai pasaki:''Es ļoti vēlos, tikai šos..''

Redzi, tā pat ir ar cilvēkiem. Cits ir valkātājs,cits gumijas zābaks, bet kļūdas ir tas meistars.

Ir lietas, ko tu dari sevis dēļ, tā vienkārši-pērc paša priekam, lieto paša priekam, un vienkārši sev..

Mana grāmata ir atvērta. Atliek tikai reizi, pa reizei pašķirstīt tās lappuses un apjaust, cik patiesībā dzīve ir skaista. ''Jūtas ir kā mežonīgi zirgi'',bet nē, šoreiz par vilkiem. Es nezinu, vai kādreiz esi iedomājies, cik viņi ir skaisti un nepieradināmi, vai ne? Tā ir īstā burvība.
Bet es taču neesmu vilks, es nodomāju. Bet kādēļ tad mani neviens nespēj pieradināt? Es skrienu, smejos, raudu un meklēju, es meklēju to, nu jā, to pašu- miera sajūtu. Kā nevaru, tā nevaru atrast. Varbūt nemāku. Pašlaik ir kaut kāds periods,kad vienkārši nevaru apstāties un pateikt- pietiks. Lien, vienkārši pietiks skriet. Man katrs vakars ir jāpavada darbībā, savādāk tas liekas izniekots. Lūdzu, pieliekat mani kāds pie vietas.

Un apstājies pie tā, ka tavā draugu sarakstā ir neskaitāmi daudz personu. Telefon-kontaktu saraksts ir pārpildīts, bet kad vēlies parunāties, tev vienkārši nav kam uzrakstīt, vienkārši lai parunātos.

Ir grūti stāvēt blakus cilvēkam, kas kādreiz nozīmējis visu, un nepārmīt ne vārda, jo viss, kas bijis runājamas, jau sen ir izrunāts, un kopīgu sarunu tematu vairs nav.. 

Un vai tu zini to sajūtu, ka nevari iemigt? - un ne jau no prieka, bet apjukumu. Tikko atkal uz galvas uzgāzās krava ar melnumu, bet kā lai tiek ārā?
No zila gaisa nobirst tik daudz negatīvā. Itkā vienalga, bet tomēr jau nav gan. Nu nemāku es izpatikt visiem cilvēkiem, nu nemāku, bet vai vispār vērts to darīt.
Es zinu, ar mani nav viegli, galīgi ne, bet ko darīt, ja tāda esmu, paši mani par tādu padarījāt. Tikai, lūdzu, nenākat pie manis tad, kad jums kaut ko vajag! Ja jums nevajag mani, man nevajag jūs.

Dažreiz šķiet, ka laiks skrien ātrāk nekā es spēju paskriet tam līdz. Gājputni jau sen kā atlidojuši un pavasara karstuma uzplūdi tveicē mani visu.
Itkā nav lieka laika, lai par kaut ko ļoti sūdzētos, jo tāda nu es esmu. Ja kaut ko vēlos sasniegt pieķeros tam klāt tā 'pa ritīgo'.
>>>> 5dien pirmais eksāmens mākslas vēsturē, un ziniet, es mācos, ļoti mācos, 5 stundas no vietas nu jau liekas, kā nieks. Kādreiz pat puss stunda man likās ļoti nogurdinoša. Kaut kas man šajā visā tomēr patīk.

Vēl ar vien, apnīk cilvēku sarežģītā domāšana. Un beidzot varu pateikt, ka esmu tikusi vaļā no tās mīl-esības<--nees b="" ba.="" bas.="" dot="" ds="" j="" jie="" k="" kad="" kaitina="" lnees="" m="" nav.="" nbsp="" nemaz="" p="" par="" paties="" r="" to="" vair="" vi="" visi="">Ar savu labāko draugu dzīvojam labi, sazināmies biežāk nekā parasti un jā, beidzot ir tā sajūta, ka tev ir patiess draugs.
Valmierā ir kāds kas gaida, kāds kurš uzrakstīs sms pirms gulētiešanas un klausīsies manā nīdēšanā.
Ir kāds, kurš ies ar mani uz zālīti, un klausīsies to, ka es nevaru izdarīt kaut ko, bet pateikt- tu vari"! Un varu arī!Kāds, kurš panesīs kukaragā, kad uznāk vēlme.
Lienčo nu jau brauc ar mašīnu, sanāk visādi bet brauc!

Jā, tāda nu ir tā mana dzīve pašlaik. 

Dažreiz es cilvēkus vienkārši nesaprotu. Varbūt sarežģīti. Tie dara lietas, kas pašiem nepatīk, tēlojot, ka patīk. Nespēj pārkāpt pāri savam ego un pateikt 'piedod'. Nespēj vai negrib. Es nezinu.
Atkal dažiem iestājies pavasara trakums, un es beidzot sapratu, ka Viņa man tiešām ir draugs.

Treniņš ir divvirzienu ceļš...tu saņem atpakaļ tieši tik cik tu ieguldi!

otrais trenniņš ''zālītē'' ir noslēdzies. Jā, pievērsusies fitnesam un veselīgam dzīvesveidam esmu. 

Tā ir fantastiska sajūta, ja godīgi, vienkārši darīt to, kas patīk un pat nepatīk, bet darīt to tāpēc, ka gribās. 

Ahh, perfektos.

Noklausāmies: '' remember the name'' 

Tā sajūta, ka nezini, ko lai iesāk ar savu dzīvi.

Aprīļa sākums, varbūt pat jau gandrīz puse. Atliek tikai nopūsties par visu, jo ārā laiks nelutina, nepavisam. Darbu vairāk kā saprašanas un dažkārt spēka. Bet, tomēr,es kaut kādā mērā esmu ar to visu apradusi un apmierināta.
Vakari netiek pavadīti bezjēgā, bet gan strādājot, izklaidējoties vai vienkārši darīts kas interesants. Mani tas pilnībā apmierina.
Atkal tiek saprasts kuri ir īsti draugi, kuri tikai kretīni. Iepazīti jauni cilvēki un nedaudz mainīts personības kults. Kaut kāda sava veida pavasara burvība.

Visparastākā pirmdiena. Vakariņas virtuvē. Anete un Nauris. Tev kaut kas bija jāpasaka. Šķiet, ka tas tēmēts manā virzienā. Taisnība jau arī bija. Anete saka, ka viņai zvanīja Viņš. Es nodomāju, lai jau. Izrādās nezināja, kam tas numurs. Viņa, protams, tik vienaldzīga. Es arī. Tomēr Viņš lika, lai nodod man sveicienus. Es jau gan domāju, ka esmu sen aizmirsta. Un tomēr, tā būtu pat labāk.

Zināt to sajūtu, ka pēkšņi satiec cilvēku, kas ir tāds kā es, tikai pretējais dzimums? Es zinu..

Neķer vairs, jau aizgājušu vilcienu

No tā jēga maza, bet kņada nav tā vērta

Tavs vilciens vēl nāks

Bet par to

Par to aizgājušo, aizmirsti, to vairs nenoķert

Un nestāvi perona malā pētot sarakstus

Tie vilcieni vēl nāks un ies

Tev laika vēl daudz, nesteidzies, mēs esam jauni

Un mums vēl visa būs gana

Vēl sētnieks perona malā mūs iztrenkās

Lai nesēžam te, dīkdieņi tādi

Vēl daudzus vilcienus palaist garām vai nokavēt

Bezpajumtnieks vēl pienāks kādu cigareti palūgt

Un par mūsu dāsnumu, mums laimi un veselību novēlēs

Bet mēs

Mēs te sēdēsim un pļāpāsim

Un kas to zin cik ilgi, jo kompānija taču feina

Tā mēs runāsim par visu un neko        

Līdz kādam no mums pienāks vilciens

Un mēs iekāpsim tajā

Kas zin , varbūt vienā vilcienā, vagonā, kupejā

Varbūt katrs savā

Bet lai nu kā

Mēs zināsim, ka tas ir tas īstais vilciens

Un leksim bez biļetēm iekšā

Kad  nāks konduktors

Mēs dumji smaidīsim un teiksim, ka mājās aizmirsām

Nu lai jau met mūs no tā braucošā vagona ārā

Būs nākamā stacija, nākamie cilvēki

Un varbūt, ka atkal tur sastapšu tevi

Kas zin varbūt mums lemts kopā

Pa stacijām dzīvi nodzīvot

[Kārlis Šīrons]

Un pagaidām visa mana mīlestība satilpināma kafijas krūzē. No rītiem tā modina, un ar savu karsto sirdi apdedzina mēli, lai vieglāk pamosties. Pusdienās tā nomāc nepatīkamo sušī garšu. Tomēr tā nu ir savādāka- daudz maigāka, ar karameļu sīrupu sirdī. Pēcpusdienā atkal tā mani lutina no visas sirds. Nu jau putukrējuma cepure uz sirds un šokolāde.. tā es kūstu viņas dēļ. Bet vakarā? Vakarā tā man vienkārši liek gremdēties atmiņās par vecām lietām un sajūtām, un uz nakti kafijputas noskūpsta mani.
Tāda nu viņa ir- mana kafijas krūzes mīlestība.!

Redziet, citiem tā ir īsta mīlestība pret kādu cilvēku. Bet man tā ir kafija. Gandrīz tik pat laba kā cilvēks. Pamodina, kaut ko nomāc, viņas rokās izkust, un uz  nakti noskūpsta. Jā, tā ir kafija.

Diezgan mulsinoši saprast to, ka patiesībā pietrūkst jau vēl ar vien. Pagājis vairāk kā gads, piedzīvoti citi laiki, bet aizmirst ta nespēju šā vai tā. Mani mulsina šis fakts pat ļoti.
Laiki, kad mēģināju sev ieskaidrot, ka jāienīst, vienkārši jāienīst šis cilvēks, bet nekādīgi to nespēju. Vēl ar vien pārņem zinātkāre un varbūt pa greizsirdība, vēlme nevienam neatdot šo cilvēku. Bet kapēc tas viss ir tieši tā kā ir.

Itkā viss ir tik sens, bet, laikam Tu ievēlies manā sirdī uz palikšanu un tā ir tā lielā mīlestība, ko sauc par pirmo. Jo vienmēr kad skatāmies šovu ''Precamies'' iedomājos, ja piedalītos šovā stāstītu par Tevi. Es apmulstu dēļ tā, ka es saprotu, cik es esmu nepārspējama sagrāvēja, jo kurš gan cits, ja ne es visu sabojāju. Protams es. Un nožēloju to visu šo laiku.

Mēģinājumi sameklēt brīvību ar citiem veicās ar ierobežojumiem un atkāpšanos, jo viss ko es darīju, domāju saistījās ar Tevi. Iedod kādam roku, bet sajūti- neko. Apskauj kādu, sajūti-neko. Ar Tevi tā nebija.

..es ienīstu šo visu, patiešām.

Art

Esmu aizvadījusi divas pieredzes un pozitīvu emociju pilnas dienas. Man bija iespēja pārstāvēt skolu valsts konkursā. Protams, mākslas. Katrā ziņā tas bija lieliski. Es satiku māksliniekus, baudīju ar viņiem dīvainu mūziku daudz smieklu un jā, vienkārši iepazinos ar viņiem. Ieguvu neatsveramu pieredzi, apskatīju citu darbus  un spējas. Galu galā, priekš pirmās reizes valsts konkursā neslikti- 4 un 5 vieta no 11.

Par manu darbu bija labas atsauksmes, tomēr līdz galam netika uztverta mana ekstravagantā domāšana, tas nedaudz apbēdina, jo, ja viss netiek pasniegts vienkāršā skatījumā uz dzīvi, to tā nesaprot. Bet šīs divas dienas bija tik ļoti fantastiskas!

Perfektā dzīve- vai tāda vispār iespējama? Dien-dienā saskaroties ar cilvēkiem, kas sevi nenovērtē, jo šķiet, ka ir par resnu, lai gan ir tik ļoti tievi, mati nav tik spoži kā gribētos, vai deguns par lielu, kā varētu vēlēties. Tas tiešām mani tracina, nu nopietni. Cilvēki, tak mīliet sevi kādi nu jūs esat, tomēr, ja tas ir tik neiespējami, darāt kaut ko lietas labā. Skrieniet, mainiet matu krāsu, griezumu, ejat uz solāriju, vai kaut ko, tikai nepīkstat par katru sīkumu. Darāt visu, līdz beigās jūs kļūsiet par attēlā redzamo figūru. Jā, figūru, jo tā ir tikai plastmasa, plastmasas āriene, ne sirds.
Visi jūs vērtēs pēc ārienes, bet galvā tukšums. (:

Mīlestība ir kā narkotikas. Sākumā tevi pārņem eiforija, tu ļaujies tai pilnībā, bet nākamajā dienā jau gribi vairāk. Tā vēl nav saindēšanās, bet tev patīk šī sajūta, un tu jūties spējīgs sevi kontrolēt. Tu domā par mīļoto divas minūtes un aizmirsti par viņu uz trīs stundām. Pamazām tu pie šā cilvēka pierodi un kļūsti pilnīgi atkarīgs no viņa. Tagad tu domā par viņu trīs stundas un aizmirsti vien uz divām minūtēm. Kad mīļotā nav tuvumā, tu jūties kā narkomāns, kam pietrūkst kārtējās devas. Un, tāpat kā narkomāni zog un pazemojas, lai iegūtu nepieciešamo, arī tu mīlestības vārdā esi gatavs uz visu.

mīlestība, Paulu Koelju

Nē, es neesmu iemīlējusies. Es vienkārši mīlu tekstus par sajūtām. Un vispār esmu saviļņota, jo uzzināju to, ka  pirms manas dzimšanas dienas gaidāms vēl kāds brīnumiņš manā radu pulkā. Māsīca/brālēns, lai to lemj kas augstāks.

Ir Marta trešā diena, tātad būtu jāsajūt jau saules kņudinošo staru skārieni acīm un žilbt no tā visa, tomēr, ne gluži tā ir, kā vēlētos. Ārā kupenas un sniegs negrasās atkāpties.

Lai nomāktība aiziet un vietā nāk kas svaigs un patīkams. Tā nu blogs kļuvis saulaināks un pavasarīgāks. Taču saturs nemainās- ''šis nav stāsts par perfektām attiecībām, augstiem sasniegumiem un tā tālāk- šis ir stāsts par realitāti!'' 

Pasaulē atgriežas krāsas. Trotuāriem sajūta, kā izgrieztai grīdas lupatai, jo plicis tikai slapjuma glāsts. Viss sāk kust, un atkūst arī kas cits.
Bauda dzīvot ir savāda lieta, tā liek darīt savādas lietas un savādi uzvesties. Ar vienu kāju par ''jā'' ar otru, par ''nē'', bet beigās, baudas nekādas, jo šī neizlēmība ir kā apsēstība. Prāts apsēsts ar nemitīgām vēlmēm, bet sirds liek atslābt un neiekarst, tāda tā dzīve bez robežām. Prāts atkūst, bet sirds paliek sasalusi, un nedomā atkust uz vienu uzsaucienu.

....................
Vēlos baudīt sajūtu, kad asaras rit pār vaigiem, tādēļ jānoskatās kāda filma, kas liks padomāt, apdomāt, sadomāt..

Par putniem un burvju adatām2

..piepildīju savu 2 gadus briestošo sapni, tieši '13 gada 12 februārī. Kā tas viss sākās?
Mana 17. dzimšanas diena, ballīte. Tomēr kursabiedri, jeb precīzāk mīļākie no maniem biedriem uzdāvināja man sen kārotu dāvanu, jeb tetovējumu.
Es zināju, ko, kur un kapēc gribu. Tā nebija spontāna ideja, nepavisam ne, tā bija zīme, pēc kuras es ilgojos, tā zīme, kas dod man spēku ikdienā, un liek man atcerēties kas man ir svarīgs. Man tas nozīmē tik ļoti daudz. Gan tas, kam es ticu, uz ko es tiecos, un tas, kas ir iemācījis būt tādai, kāda es esmu..
Bet vakar, līdz pašam brīdim kad jāguļās zem adatas es jutos mierīga, pavisam. Viss lēni un pārliecinoši tika saskaņots ar meistaru. Laiks gulties un tapt par jaunu cilvēku, īstenot savu kvēlāko sapni.
Tagad gan sirds sitās strauji, bet man tikai pajautāja:'' esi gatava?'' es atbildēju-'' protams''! Kursabiedri, kas bija man līdz skatījās ar izbrīnu un gaidīju, kā es reaģēšu uz pirmo adatas glāstu. Bet viss notika pavisam vienkārši, es gulēju, iegrimu savā mīļākajā mūzikā, kas negaidītā kārtā skanēja arī salonā, un nu jau es biju mierīga.
Ieslīgusi sevī, ar adatas glāstiem uz lāpstiņas. Tās sajūtas bija neaprakstāmi fantastiskas, nu nopietni. Tās nebija sāpes, varbūt bija, bet kaut kas man lika būt mierīgai, un izjust to procesu ar smaidu sejā, jāa, man tas tik tiešām patika.
Viss beidzās kādā puss stundā, bet tas bija mirklis, patīkams.
Es izdarīju to, ko jau tik ilgi vēlējos. Tagad esmu pārliecināta, ka mana izvēle bija pareiza, jo zīmējums tiešām ataino mani un manus mērķus. Tas mani dara stipru, un es esmu laimīga.

Vilšanās garša, bet bailes nemēģināt.

Esmu sapratusi vienu lietu : Kad esi laimīgs , to nevienam nevar stāstīt .

Viss atkal ir palicis dīvains, arī es. Prāta sajukums, un lēnām kļūstu tāda, kādai nevajadzētu būt, ak šī vienaldzība un izklaide vienlaikus. Galva jūk prātā no sajūtām, bet tai pašā laikā vienaldzība un vēlme pēc vieglas izklaides un dažām sajūtām.
Vēlme pieradināt nepieradināmo. Tā varētu nosaukt misēkli, kas pašlaik ir radies manā galvā, tomēr pie tā, protams, esmu vainīga es pati. Man negribas to, lai gan gribas, es zinu ko negribu, bet nezinu ko gribu, un tas ir tik sasodīti nepareizi.

Es gribēju tikai vienkārši pasmieties, bet atkal tas apsēdis manu galvu un es nevaru no tā atbrīvoties. Un zinu, ka galu galā sāpēs jau man. Es pati esmu tik paredzama, bet nevaru apstāties. Man vajag pamēģināt to sajūtu, atkal, kaut nedaudz. Gribu pārmācīt nepārmācāmos, gribu pieradināt nepieradināmos, bet es pati?
Ak, šis mūžīgais jautājums, kas esmu es pati, pie kā es piederu, un vai esmu labāka par to, kuru kādreiz mēdzu aprunāt. Vilšanās sevī. Pietam smaga. Es kļūstu tāda kā cilvēki, kurus kādreiz esmu nievājusi. Ievirpuļoju vieglās izklaidēs, nemaz neapzinoties, ka beigās sāpēs, ak jāa. Tas teiciens: Mīlestība ir spēle, kurā zaudē tas, kurš to visu sāk uztvert nopietni.

Pašlaik šķiet, ka to sāku nopietni uztvert es. Mans jaunības maksimālisms un reizē bailes no tā visa. Man žēl sevis, ka es sev to nodaru. Bet vai apstāties es nezinu? Ja nu tomēr. Neizprotamais cilvēks, neizprotamā es pati. Bet ja nepazīstu, vai varu spriest, ko saka draugi.

Mans sapņu tulks ir izslēgts, viss ir aizburts, es nododos vienkāršībai un nekam. Es jūtu sāpes, un vilšanos, bet es neapstājos, jo liene ir cerība. Cerība uz mūžu, pat sev, ar sevi un par sevi.

#linkinpark

Cilvēki ir pārāk neizprotamas būtnes, lai mēģinātu iedziļināties viņu vienkāršākajos vārdos vai sarežģītākajos lēmumos. Nav vērts, tik vienkārši. Nav ko sevi apgrūtināt un pārāk daudz uztraukties. vienmēr kāds kādu nodos, kāds kādam būs svarīgs, bet beigas pienāk visam..un vienmēr.

Pašlaik slīgstu savas mīļās ''linkin park'' dziesmas apskāvienos un vēlos izvēdināt galvu. Ak, šī nakts burvība. Bet man jāsēž kojās ar īgņu pilniem cilvēkiem.

Par putniem un burvju adatām.

Gremdējos salīdzinoši vecās dziesmās, ar tikko iznākušas filmas noskatīšanos galvā. Kopumā gribēju pateikt tikai to, ja ir kaut kas, ko tik ļoti vēlies, agrāk vai vēlāk tas piepildās. Vienu lietu gribēju īstenot jau gadus 2 noteikti un galvā rosījās doma, kad, kur un kāpēc?! Viss bija izplānots jau sen, sen, un tad pienāca 17 dzimšanas diena, un rokās, burtiski iekrita šī iespēja. Pēc tā notikšanas visas domas tā kā sagriezās, un likās, ka gribu savādāk, novilcinājusi 2 mēnešus sapratu, ka nē!- ir jādara tas un tā, kā es to tik ļoti vēlējos jau tad- senāk.
Sapratu, ka gribu to izdarīt 16. februārī, jo man tas bija īpašs datums, bet tā ir 6diena, bet arī šī datuma, laika vēsts ir iekļauta manā vēlmē. Lai nu kā 12 februāris. Līdz tam vēl 2 nedēļas lai visu ''saliktu pa plauktiņiem'' un sagatavotos morāli. Jā, man tas ir nozīmīgi, un diezgan svarīgi. Jo lai cik primitīvi tas neliktos tur ir stāsts, atmiņas un arī ticība sev. Mana vārda nozīme arī, cerība, jā cerība un to, ka es esmu, lai kaut ko paveiktu. Es ticu tam.
Neplānoti, bet pārlasot šīs rindas sapratu, ka viss saistās ar divi- 2gadi, 2 mēneši, 12 februāris, 2 nedēļas. Nu ko, gaidu ar satraukumu, piedzīvojuma atstāsts, būs pēc šīm nedēļām. (:

Cool kids never die

Ir tādas sajūtas, ka it kā viss kārtībā, un tu vari uzelpot miera elpu, bet dažreiz šķiet, ka tomēr tā nav. Viss mainās vienā acu skatienā, vienā vārdā un sajūtā...Beigās tu paliec viens, ar savām domām, kā pašreiz es...
Nekas nav mainījies, bet varbūt ir. Ir tik daudz varbūt, kas ir mūsu ikdienā un mani tas patiešām kaitina. Varbūt aiziešu, varbūt izdarīšu, varbūt gribu, bet ja nu varētu iztikt bez tā ''varbūt'', vieglāk taču būtu pateikt jā- gribu, nē- nedarīšu, bet visa pasaule ir sarežģījusies ar šo ''varbūt''.
Neizlēmība man riebjas..

Cilvēki patiesībā ir tik aprobežoti, ka nezin ko pat pateikt. Precīzāk, jaunieši, tā es esmu ievērojusi. Viņi neseko līdz savai dzīvei, dara to, ko patiešām ienīst, un ir tik piespiesti kaut kam. Uzelpot. To vajadzētu ik vienam. Vienkārši mierā sēdēt un padomāt, vai viņi neiznieko savu dzīvi, bet dara to kas patīk. Kāda spontāna ideja piešķir dzīvei asumu, nevis konkrēta dzīvesveida ievērošana, viss jau saplānots, ka nav laika- elpot.

Lūdzu, dzīvojat savu dzīvi, nevis izniekojat. Atbildat konkrēti nevis ar ''varbūt'', tas dzīvi padarīs tikai vieglāko un būs iespēja ''uzelpot''.

Riebeklis slinkums

Brīdis, kad atkal tevi sākt saukt par riebīgu un ļaunu cilvēku, tā sajūta ir neaprakstāma, bet savā ziņā fantastiska. Daudzi jau bija aizmirsuši to, kāda patiesībā es varu būt.
Asa, jā, tāda es gan varu būt.
Kliedzu un trakoju, kad neizdara man pa prātam, vai vienkārši mani neuzklausa, daļa no vecās Lienes sāk ielauzties jaunajā..

Ehh, bet slinkums palicis vecais, kā mani tas tracina. Es nespēju izdarīt visu ko vajag tikai tādēļ, ka man uz rokām uzkāpis kāds slinķis. Darbi vienkārši nejiet uz priekšu. Bet, laikam, sevi jāpiespiež, lai gan ir jau 20:30

Jauns gads-jauns sākums. Atskats uz manu '12

Jau tagad atvainojos par pavisam NEfilazofisko, vai NE-ar-dziļāko domu stāstu. Pavisam vienkārši. Kāds bija mans. 2012, un kādas ir apņemšanās uz '13.

Laikam laiks pagremdēties atmiņās par pagājušo '12. Tas bija jaudīgs gads, bez šaubām, jo es tik daudz ko pazaudēju, tajā pašā laikā iemācoties to, kas ir nozīmīgs un vajadzīgs. Šajā blogā šogad ierakstīti 98 ieraksti, tā vismaz stāsta statistika. Tomēr par visu, jauktā secībā.

Volejbols tika spēlēts kritiskā līmenī, viss notika apmēram ķeksīša pēc, bet tad, kad visvairāk sanāca, mani nosūdzēja, un nācās pamest volejbolu uz kādu laiku, tomēr ikvakara spēles ar brāli un viņa draugiem neizpalika. Daudz tuvāk iepazinu kursabiedrus, un sapratu, ka visi ir mainījušies. Sapratu to, cik dažāda es varu būt, cik, tomēr, iedomīga esmu un jā, dažkārt staigāju pa mākoņiem. No jauna iemīlējos mūzikā, un priekš sevis atklāju hollywood undead. Es, laikam, sapratu ka biju iemīlējusies, nu tā, ka nav vairs tikai patikšana, bet to visu es pazaudēju tieši augstāk minētās lepnības dēļ. Un tā, laikam, ir vienīgā lieta ko es nožēlošu vēl ilgi, pat tagad. Iepazinu savu vēl neiepazīto šķautni, to savādāko- skaisto. To sajūtu, ka ļoti daudzi uzskata tevi par skaistu, tas mani padarīja lepnāku. Es dabūju, vai varbūt mani dabūja ietekmīgs nelegālo darījumu cilvēks, un ar viņu kopā pavadīju 3 savas dzīves neaizmirstamākos mēnešus, pirmo reizi iepazinu kāda vecākus un baudīju šo ātrumu un nežēlīgumu, pirmo reizi kāds man krita ceļos un atzinās mīlestībā.
Savas skolas gaitas es turpināju ar ciešāk sažņaugtiem zobiem, lai viss sanāk, un pagaidām, arī sanāk, daudz maz viss, kam ir jāsanāk. Savā valmierā, paliku ievērojama, kā? es īsti pat nezinu. bet mani tur pazīst, vismaz puiši, skumji vai nē, es īsti nemāku spriest. Savu vasaru es baudīju ļoti un tā ir otrā labākā aiz '11 gada vasaras. Ar šis vasaras draudzeni un kursa biedreni lauru baudījām valmieru, pie tā laika draugiem, tur dzīvojāmies bieži, uz ''putu ballīti'' aizgājām kā baķkas, peldējāmies kailas, daudz smējāmies.
Es pirmo reizi uzdrīkstējos nodziedāt kaut ko viena pati, citiem dzirdot, un pat to ierakstīt, tā nu ieraksts vēl sastopams facebookā. Iepazinu citu puisi, sapratu, ka arī mēs esam pārāk dažādi, lai gan šī iepazīšana ievilkās uz apmēram puss gadu. Viss beidzās, pat nesaprotot, ka kaut kas ir sācies. No jauna iemīlēju sav brāli un sapratu, ka tas ir cilvēks, kam pilnībā varu uzticēties. Tik bieži izvācos no kojām, ka sāka likties jau tik apnicīgi. Es kļuvu laipnāka, un nešķitu vairs tik iedomīga apkārtējajiem. Es ieguvu mācību, ka draugi ir jāsargā, bet ir jāizdara izvēle, kuram ir jābūt un kuram ne, tavā dzīvē. Vasaras karstākais piedzīvojums bija positivus. Stundām garas sarunas ar kursabiedriem un skaisti pavadīts laiks.
Dzimšanas dienas ballīte ar labākajiem kursabiedriem un viņu dāvana, kuru jau sen vēlējos-tetovējums. Un gada nogalē saprasts, cik ļoti svarīgi ir mani labākie draugi. Tik tiešām, man viņi ir tik ļoti svarīgi, tie, laikam, ir svarīgākie neģimenes puiši manā dzīvē. Mans '12 bija jaudīgs, ar asarām, kāpumiem, daudz smiekliem un vēlmēm! Paldies tev!

Bet tu, 2013, esi jau atnācis, un ir aizvadīta jau pirmā tevis gādātā diena.

Es vēlos, lai tieši tu būtu gads, kurš, par spīti horoskopu nelabvēlībai man šai gadā, atnestu daudz prieka, mācību un laimes, jo kā jau jūs zināt, krītot zvaigznēm, nopūšot sveces, ejot pār jauniem tiltiem, vienādos pulksteņa laikos es vēlos viena- kaut es būtu laimīga. Jā, man tas ir svarīgi.
Esmu apņēmības pilna šo gadu padarīt lielisku. Es vēlos nokārtot daļu savas dzīves, biežāk sazvanīties ar saviem labākajiem draugiem. Būt neatlaidīgākai mācībās, kā arī pašā dzīvē. Skaisti nosvinēt savus 18. Biežāk dejot. Turpināt sasniegto, nesākt biežāk lietot grādīgos, kā arī smēķēt.  Katrā ziņā- vairāk laimes, lai piepildās visi sapņi, lai ir rīcības sekas, vairāk mīlestības, mazāk naida . ''Lieli sapņi spēj piepildīt lielas lietas''

Cheers!