Viena diena- manējā

Vienu dienu dzīvojot sniegā, tu saproti cik daudz prieka tas var nest. Pat tad ja fotogrāfējot redz tikai smieklīgākos brīžus :)

Taisnība

Apskatot vecās dr.lv galaerijas sapratu to, ka vēl ar vien vienu no tām nezin kādēl nevaru apskatīt. Emociju dēļ. Saistās sasodīti labas un tājā pat laikā sūdīgas emocijas. Kaut kas labs, kas atgādina pagātni, kuru neizmantoju- sūdīgi man!
Un tādēļ jāizmanto iespēja, ko var izmantot.!

*.*

Kāda jēga izlikties, ja tā pat visi to uzzinās?
Bet svarīgāk par uzzināšanu man ir pārbaudīt to dzīvē.

Melnbalta bilde krāsainā rāmī

Tikai melnbaltā bildē var saskatīt emocijas. [lienkaa]

Ziemas - svētki

Kurš izdomāja Ziemas- svētku, un kādēļ šie divi vārdi ir savienoti?

Kur sākas ziema un beidzās svētki?

Cik apnicīga ir sēdēšana un vērošana, kā cilvēki tēlodami izsalkušus tēviņus un mātītes metas veikalā, un ķer ko tik var paņemt. Svētki- visiem ir tikai viena doma, kā tik iepriecināt savējos, vai ievilt ''ķeksīti'' darāmo darbu sarakstā. Bet vērtība, kas paliek to visu izdarot?

Bērns novērtētu dāvanu, kuru esi pircis o sirds, lai patiktu mazajam. Atrodot zem eglītes dāvanas viņa actiņas mirdzēs, jo salavecītis viņam ir sagādājis dāvanus. Neskaitāmi garā vestule, kas tiek iemesta šūplādē, lai salavecīts to paņemtu, nu jau gadiem netiek rakstīta, jo tas vairs nav mūsu galvās. Tagad mums prātā ir- ka tik dāvana un dāvināšanas prieks. Lielas, dārgas dāvanas veļas zem egles. Visiem acis spīd, be aiz laimes?

Tagad nevienam vairs neliekas normāli, ja dāvina zeķu pāri , siltu tēju vai ko vienkāršu. Tagad gribas ko lielu un dārgu. Tas vienkārši ir palicis mūsos no gadiem.

No tā visa vajadzētu atpūsties, ieslēgt radō, ietīties siltā sedziņā, paņemt tējas krūzi un atcerēties, kā mēs mazie gaidījām šos svētkus. Visu gadu- vai ne tā. Nevajag uztrauktiess par lielām dāvanām- priecāsimies, ka esam kopā. Jo tas ir viss svarīgākais.

Gaišus ziemassvētkus.


Bet es tikmēr gatavošos skolas eglītei. Un eksāmeniem pēc tās.. :))

72

Cilvēki nekad nebūs vienādi. Arī savās prasībās. [sk.M.]

Ir cilvēks ir problēmas- nav cilvēka nav problēmu.[Staļins]

71

Ja ir jāizvēlas starp mīlestību un ticību sev/apkārtējajiem es izvēlētos ticību, ja netic sev- tad nevar mīlēt citus. Ko izvēlētos tu?

joy

Lai uzzinātu rezultātu, ir jāmēģina. Pat tad, ja nezini, vai sanāks, [l.k.]

Savādāks pavēlnieks

Definīcja savādākai dzīvei slēpjās tavā attieksmē pret sevi.

Some kinf of patriotism

Es ienīstu to patriotismu, kas liek cilvēkiem aizmirst domāšanu, un pārtapt par pūli. [A.Enšteins]
Mēs,cilvēki, esam nepilnīgi, pret pilnību, ko radījis Dievs. [Arvo Perta]

PATRIOTISMS- DZĪVE, DZĪVESVEIDS, VAI IZLIKŠANĀS?



Tēvs stāstīja dēlam, ka viņa tēvs bijis patriots, viņa vectēvs, arī viņš pats ir patriots. Un dēlam tēvs arī novēlēja kļūt, par īstenu savas zemes patriotu.

Augot dēlam auga arī viņa domas, apziņa, un doma, ko tēvs ik pa laikam atgādināja :Esi patriots, nebēdā!
Mūsu zeme auga līdz ar dēlu. Cilvēki kļuva ar vien dīvaināki, savādāki un bezspēcīgāki, jo pasaule bija tik liela, mehāniska, ka cilvēce vairs nespēja tai pretoties.
Bads, streiks, krīze, bezspēks, nāve-viss? Tas viss nāca ar vien tuvāk, jo pasaule tika mehanizēta ar ntajiem datoru tīkliem un telefonu kvantumiem- paši cilvēku kļuva, kā roboti. Un naudas vairs nepietika- mums visiem.

Dēlam galvā bija tikai doma, jādzīvo- jo esmu patriots, savas zemes patriots.

Pienāca grūti laiki- citzeme pieteica karu. Nevienam nebija izvēles- gribi iet karā, vai negribi- tev tas ir jādara. Bet dēls atšķīrās no visiem karā gājējiem- jo viņš vēlējās izglābt savu tēvzemi- jo viņš taču ir patriots.

Notika karš- gāja grūti.

Dēls bija viens no tiem pārsimts laimīgajiem, kas cīnoties dēļ savas tēvzemes palika dzīvs. Un ziniet, viņš nosargāja savu tēvzemi.

Pagāja padsmit gadi, un mazā patriota zeme bija atpakaļ uz pareizās takas, lai gan krīzes pēdas bija manāmas.

Dēlam negāja pie sirs krīze, jo nevarēja nopelnīt tik cik vajadzēja, tādēļ viņš devās tur- tālumā, uz svešo zemi. Sapelnija naudu, bet neatgriezās.. Palika uz dzīvi tur- svešumā.

Tad padomāsim draugi: kāda iemesla dēļ puika riskēja ar savu dzīvību un gāja aizstāvēt savu tēvzemi, bet beigās to nodeva. Vai tas ir patriotisms?

Ja liksi, man skumt..

Ja liksi man skumt, apsoli reiz piedot.
Ja liksi man skumt, apsoli man debesis tikai sapņos.
Ja liksi man raudāt, apsoli, ka reiz asaras Tu noslaucīsi.
Ja liksi man padoties, apsoli man ka ienīsti mani.
Ja liksi man pārdzīvot to visu, apsoli man, ka gribi lai mirstu.
Ja liksi man raudāt- tad tikai dēļ prieka- apsoli, jo vairs nav jēgas tev ticēt.

Vecais vientulis

Koks tur ārā, aiz aimiglotā rāmja stāv drukns un spēcīgs. Lietus mazgāts, dubļu šķaidīt, bērnu izgrebts, akmeņu svaidīts, dzīves nobružāts.
Bet vai kāds viņam kaut reizi pa īstam ir uzticējies- tā no sirds? No sirds uz sirdi- no manas uz viņējo. Kas lai to zin. Bet viņš gan ir uzticējies daudziem- tev. Jo tu viņu stādīji un kopi, bet tad atstāji novārtā. Koks nepadevās bet zaļoja, lai priecētu kaut citas acis, ja ne tavējās, bet cik ilgi, viņš spēs būt vientuļš.
Citu pelts- arī tevis pelts, bet es? Es tikai...
Nosaukšu viņu par veco vientuli..

Bet kā ar mani- es arī kļūstu par vecu un nobružātu vientuli, jo laiks mani padarījis par tādu. Katrs peltias vārds kā stikls manā sirdī. Bet es neko- tikai turos, manas saknes iekaltas zemē, jo man nav pieņemts kādam sūdzēties. Bet bail- tas gan jā.

Bet neko es turpinu dzīvot- kurš satrūdēs ātrāk- vientulis, vai es ?

Šaizē- I'm soo, soo wrong.

Kapēc vienmēr notiek tā, lai sāp man. No tā, kas viss ir piedzīvots. Tā ir tikai atmiņas, bet man tas ir kas vairāk, jo es dzīvoju dēļ tām.
Cik tomēr sāpīgi ir atcerēties atmiņas kas jau reizi ir tevi sāpinājušas, cilvēki- ikdienā, kas tev noārdījuši pēdējo spēka apvalku, un citi liktu biedēkļi tieši tagad un tūlīt tev liek teikt- man apnicis dzīvot deļ sāpēm. Bet vai labāk palika nē.

Kapēc? Jo vārdos nav spēka- ne tavējos. Bet visi negatīvismi, kas vērsti man tie gan sāp, patr ļoti. Un cik reizes es esmu izdarījis tā lai sāp citam- daudz. Kapēc?- lai nesāpētu man. Es sevi tā gribēju pasargāt, bet nevarēju. Un nu sapratu to- pēc 5 gadiem.

Laikam man pāri ir nodarīts vēl vairāk, jo es zinu kā ir ka no tevis novēršas cilvēks kas bija īstais uz pasaules, kā dēļ tu ikrītu cēlies, kādēļ att=liki visas savas rūpes- bet zini, es izdarīju nepareizi, jo gadus es biju zem šī cilvēka, bet tagad. Tagad es esmu pati seva galva un pati daru kā māku. Kapēc?- jo vairs nebaidos tikt apspiesta.

Brīvs kā putns. Bet labāk jau no tā nepalika ;)
Nekas. Gan būs labi.

Tikai jāatrod sevī īstā vieta, lieta un jāturpina iesāktais. Ne viss ir beidzies, bet ne viss ir sācies. Nepalaidīsim garām to kas ir mums priekšā. Un pie vella sūdus ko esam darījuši. Gan būs labi- cerams!

Haleluja- lienes garīgais ir 69% :*

Zilā pirmdiena

Es mīlu dzīvi, vairāk nekā viņa mani. Es dzīvoju vienkārši, skaisti un skaļi.


Rīts- miglā tīts, ar norasojušu vaibstu es piecēlos starp zilajiem mākoņu kalniem. Saule bija tā, kas ienesa manās acīs zibsni, kas piecēlās no smaida. No tava- tava smaida.
Kājas tik dzīvas starp tuksneša nebeidzamajiem smilšu ērkuļiem, kas plūst starp mūsu pirkstu starpām. Tev blakus tik kamielis nošņāsas, bet es tikai smaidu.
Arī džins no vāzes jau izlīdis un gaida mūsu 3 vēlēšanās, bet nē es nepadodos un saku- 4 vēlēšanās, 4 ir mans mīļākais skaitlis.
Tad nu vēlējos to vēlēšos un starp tuksneša nebeidzamajiesm plašumu krāteriem parādījās dzidra upe, kuru nosaucu par Renē, jo tā aiznesa ne tikai manu acu skatienu, bet arī manu sirdi. Manu, ne tavu.
Tā aizpeldēja ar dzidrajiem ūdens burbuļiem, kas plūda starp taviem roku pirkstiem, kas iemērkti ūdenī.
Kā otro es vēlējos zelta krāsas flakonuņu, lai nopūstu visu nevērtīgo ar to, jo tas visu padarīs dārgāku un smalkāku, bet sevi gan es atstāšu ar gaišām matu čirkām, vieglu sārtumu bālajos vaigos un smaidu. Jo mans smaids nav izsakāms ne zeltā, ne sudrabā. Par naudu manu smaidu nenopirksi.
Un es turpināju smaidīt.
Es izlēmu, ka vairāk neko nevēlēšos, un pataupīšu vēlēšanās kam citam.

Es sapratu to, ka man nevajag svešu cilvēku vēlēšanās, jo man ir viss- smaids, laime, ģimene. Un tas viss mani padara bagātu, no zelta izlietu statuju, bet šajā statujā plūst ģimenes dota sirds.

Kāda gan šim visas sakars ar zilo pirmdienu? Nekāds, bet tādēļ jau ir jāsapņo.

Diena pēc rīdienas

Hellow.

Jā, nu jau 2 dienas no brīvlaika ir aizgājušas tālu, tālu. Bet pa šodienu arī daudzkas ir sadarīts. Galvenokārt:

1) Mainīta frizūra- jā, jā, jā Lienei ir īsi mati, tiešām īsi [prikš manis], kā arī spilgti violeta šķipsna, bet deimm it's good!
Nedaudz crazy priekš manis ir, bet pieradīšu.

2)Dienasgrāmata ir manījusi izskatu, jo vakar tā tikai aplīmēta ar bildītēm un visādiem tektiņiem- man patīk.

3) Tagad atliek tikai labi pavadīt atlikušo dienu, un tad tik pilnās burās pretīm rīdienai (sun)

P.S. Ja aizdošos līdz galvaspilsētais tad jau noteikti uzrkstīšu daudz lietas arī šeit.

ČŪZZ!

Sad, sad, sas life- it's not mine.

Why?
I'm tired of trying, sick of crying, yeah I'm smiling, but inside I'm dying.

Man liekas tik neizturama aprobežotība pret visu. Visa mana pagaidāmā dzīve liekas tik nejēdzīga, neiturama. Kamdēļ vispār censties kādam kaut ko pierādīt, vispār ir vērts kaut ko turpināt? Tagad liekas, ka viss ir galīji ----- bet es gaidu kad būs -^^-^-^ Dzīvi vajag uz augšu, nevis uz leju.
Deimm cik pretīgi izlikties smaidīgam, ja iekšēji esi vienkārši pelnu čupa ādas mētelī. Es nezinu, kam tagad ticēt, kā uzņmt visus pārmetumus- visu. Galīgi deim.

Varētu aiziet ar draugiem, tā pa īstam izsmieties- aiziet no visa stresa, un tā kārtīgi iztrakoties.. Beibēe...

Un vēl skola- mājasdarbi galīgi tū, tū. Sēdi pie ntajiem darbiem, bet tā pat neko nerubī no tā visa. Sēdi zubri visu no galvas un labums- nekāda, tikai diena vakarā un vakars ir -0%.. Tad atkal paguli un atkal skola, trenniņi, mājasdarbi un tā katru dienu- cilvēku jau tā var pie kkādas depresijas novest- es vienkārši ollalā..

Ai labi, jāsaņemas, ai beidzot padarītu savu dzīvi krāsaināku. Bet nu sūdi gadās, gan pārdzīvosim ;))

Bet paklausamies dziemiņu: sekkta-chillin un būs labi :))


Dvai saņemās lienč :*

Slapjaš kājaš

Jā, jā sācies slapjo kāju bums. Un vispār tāds wet&cold time sācies.Brr, tikai siltu tēju rokās un siltā istabā, nekovarāk.

Bet tātad pa visu nākošo nedēļu doma kaut ko šādu padarīt:
Nu vot rīt jāaizčāpo līdz trenniņam- cerams, ka neaizmirsīšu :D vienīgi man man botu un šorti, jo gudrā liene aizmirsa no skolas paņemt. xd

2dien aiziesim pasēdēt pie friziera un uztaisīsim kaut ko wow. Doma no blondīnes kļūt par gaišu bruneti ar kādu krāsainu šķipsnu piešķirt- ja būs tāda krāsa, kādu gribu :D [tad jau droši uzrakstīšu, kā sanācis]

3dienā doma aizceļot pie brāļa uz rīgu, bišķi padzīvot tā tālāk no ierastās dzīves- bet nu to jau 100% nezinu.
Tā jau 3-5 pa rīgu. Ja jau aizdošos uzrakstīšu ari to.

Nu tad jau laikam būs jabrauc mājās un atkal jāsāk domāt par skulu, ilgajiem vakariem pie grāmatām un agrajiem rītiem.. dah

Labi, lai izdodās ;)

Šodiena tāda neta garlaicīga, ne ta interesanta diena. Neko nedarīju vienkārši atpūtos no visas.

Bet man lika aizdōmāties dažas bildes, un esmu pamanījusi to, ka mani piesaista melnbaltas bildes- nezinu kapēc, bet iespējams melnbaltās bildes dara mūsudzīvi krāsaināku?!!
Bet citreiz vajag vienkārši atbrīvoties un darīt to, kas pašu dara laimīgu un dara arī citiem prieku. Paskraisīsim ar plikām kājām, pa peļķēm, t-kreklā un ''sortos iesim palēkāt pa sniedziņu, ritīgi satuntuļojušies iesim mājās, kad lietus gāaaaažzzz, bet mums nav lietussarga. Un pasmaidīsim, tad kad jūtam, kad ir galīgi pīiiiiii........

Esi brīvs!!

Another mountain

Kurš pirmais ir pieveicis kalna virsotni, vēl nav apzinājies kalna augstumu.
Tikai melnbalts ekrāns padara mūsu dzīvi krāsaināku.

Aiz brūniem, nobružātiem sētas vārtiņiem atradās pagalms- tur soliņš, liels akmens un tukšums. Aiz tukšuma atradās laika sagrauztais šķūnīts un tur tikai laika robi- dziļi un nesasniedzami. Skurstenis, kura dvaša sen vairs nav manāma, un kaut kur dziļi sevī šķūnīts paslēpis kādu putna lolojumu.
.....................................................................................Aizverot acis es sajutu gaisa plūsmu tur ārā, aiz stiklotā rāmja. Tas vijās ap visu, kā pirksti caur maniem matiem, kā asara gar skropstas sānu. Bet tas neko nenozīmēja, ja tur neviens nedzīvoja. Kādēļ?- jo ir grūti būt vienam tukšumā, plašajā pasaulē, kur nepalīdz pat silts smaids.
..................................................................................... Bet kuram gan pašlaik ir viegli- nevienam. Arī man ne, lai gan man nav par ko sūdzēties, tomēr manī ir emocijas, kas grib izlauzties, bet nespēj, jo tām priekšā ir kas...

...kas tāds kam ir grūti tik nesaprastam. Kaut kur zemabziņā ir mazs, bet spēcīgs cilvēciņš, kas grib izlauzties un uzkāpt kalnā uz kura vēl neviens nav uzrāpies. tomēr vienmēr ir kāds bet.Bet, jo kalnu ir pārāk daudz, un ne visus pastumsi, vai uzrāpsies tajos. Atliek būt stipram un turpināt gruzt un rāpties.
Ne viss vienmēr nāks viegli, bet ja nāktu, tad nebūtu vērts piedzīot daudzos mirkļus..

Bet vai šķūnītim priekšā ir kāds kalns, kas nav pastumjams un aarī ne pārvarams?
Varbūt, bet es to nepārbaudzīšu, jo tas atrodas aiz tukšuma. Un man ir bal iekrist tukšumā, jo esmu tik bezspēcīga pret bailēm tajā. Man vēl vajag mammas garo brunču strēmeli, lai tajā ieķertos, tēta garo kāju, aiz kuras paslēpties, brāļa silto roku, pie ka pieturēties, vecvecāku truksmainību, lai stiprinātu sevi un draugus, jo tie mani iestumj lielākiem piedzīvojumiem.

Man vajag to, kas man ir, bet vajag tā, lai tas ir mūžīgi. Tādēļ arī nelapīšu tukšuma atstāto šķirstu. Un šķūnīša laika zobu..

Es mīlu..

Climb

Stāsts sākās ar to, ka es ''sēdēju'' pie datora un rakos bezgalīgi dziļajos informācijas krājumos. Kā jau ierasts izlasu ko un spiežu atkal ''sākums'' un tā jau labu laiku, līdz domas aizlidoja tur, kur putni paceļas spārnos, tur kur acis zaudē jūras bezgalību. Debesīs. Kādēļ? Jo manā priekšā, aiz stiklotā rāmja paverās kas mazs, balts un auksts- sniegs. Tas nemanāmi lidoja no debesu plašumiem. Pa vienai vien sniegpārslas nosēdās aukstajos zāles stiebros, un no viņām pārvērtās tikai rasas piles- ne kas vairāk.

Bet mans skats laukā beidzās, jo sniegs pārstāja snigt. Tomēr, kaut kas tomēr palika, ja ne tur ārā, tad vismaz manā iedvesmā.. Jo uz maniem nagiem nokļuva melnā un baltā nagulaka. Melnā šoreiz apzīmēja bezgalīgo ceļu uz kuru es dodos, lai sasniegtu neiespējamo un iespējamo. Un baltā- no tās tikai mazi, bet nozīmīgi ķeburi palika, kā nospiedumi uz melnās ķetnas.

Un es padomāju, ka šis mazais ķinķēziņš man nozīmē tik daudz.Jo laikam tieši dēļ nozīmīguma katru nagu klāj cits stāsts.

1.baltas mazas lapiņas- kā stilizētas sniegpārslas, kas lēni, bet apzinīgi krīt, lai padarītu pasauli gaišāku!
2.zebras strīpas- nekad nevar zināt kura strīpa- melnā vai baltā gadīsies, tādēļ jābūt gatavam uz visu!
3.viļnainas rūtis ar 1 dimantiņu- tas lai atcerētos, ka spēlējot dambreti reiz kāds no kauliņiem kļūst par dāmu.
4.Smaidīga puisīša seja- arī viņi prot smaidīt. Dzīvē ir jāatrod kāds ar kuru kopā var smaidīt.
5.Kamene/bitīte- Tas mūžīgi smeldzīgais stāsts- Pēc fizikas likumiem kamenei spārni ir neatbilstoši mazi viņas ķermenim, un viņa nēspēj lidot, tomēr viņa to nezin un lido! Tā kā vajag ticēt uzvarai- un uzvara ticēs tev!

Otrai rokai:
1.Lienča ar dimantiņu- Tas tā, lai atceroties, ka kādam šis vārds ir ļoti svarīgs.
2.Zebru strīpas- nekas nekad nebeigsies vienā krāsā.
3. 15- labākais datums kāds ir bijis. Lai visi atlikušie piedīvojumi būtu tik pat labi un mīļi.
4. Vienkārši rūtiņas- Dažreiz ir vienkārši jāspēlē līdz noteikumiem.
5.Krāsas pleķīši- Lai kāda dzīves krāsa gadītos visa piedzīvojuma laikā, vienmēr atradīsies kaut kas ar ko šo pleķi nodzēst, vai vismaz nomaskēt.


Bet atkal paveroties pa logu es aptveru to, ka debesu ceļi ir apmākušies un tas ir dēļ tā, ka kāds atvērs lielo snieka maisu un tad tik snigs- snigs, tā lai trāpa arī manos matos.

Melns+Balts=?...

Kā gan viss mēdz nojiet galīgi greizi. Vai ir tā ka kāds mūsu dzīvi padara, par klavierspēli daudzu gadu garumā.Jo kur gan rodas teju galīgi greizie piedzīvojumi,jeb pārdzīvojumi, un pavisam gaišās domas?
Laikam mūsu dzīvi spēlē kāds,kuram tas padodas, jo tikai labākais pianists spēj pārtulkot dzīves melnbaltās notis un pašas dzīves radīto skaņdarbu.
Skaņdarba ritmu mēs- cilvēki nevaram zināt, jo mēs esam tikai klavieres, ne kas augstāks. Reiz viss notiek galīgi grizi un kas pie tā vainīgs? Tu pats, jeb pianists?

Viss ir tik dīvaini, ja tā labi aizdomājas, jo mūsu pasaulē ir tik daudz, kas melnbalts, tā pat kā visa mūsu dzīve. Iespējams visa pasaule balstās uz 2 krāsām- melno un balto, un kas par to? Vai kaut kas liek par to manīt- nē, tikai es zinu, kā ir jābūt.
Bet kādēļ vispār ir jābūt tikai divām krāsām? Vai tādēļ, ka KĀDS nevarēja izvēlēties īsto un vienīgo, vai dēļ dažādības?
Es nezinu, jo debesis nakts tumšumā ir teju melnas, zebras ir strīpaini melnbaltas, šaha galdiņā ir melnie un baltie lauciņi, klavieru taustiņi ir melni un balti, un krāsu pavedieni manās krāsu burciņās ir melni un balti. Kamdēļ, viss tagad šķiet tik melnbalts?
Un kā ar melno krāsu dzeltenās krāsas paletē? Tā izbojāja dzeltenās krāsās spilgto raksturu. Bet baltā- baltā krāsa dzelteno padarīga pavisam gaišu un atslābināja dzeltenās mirdzumu.
Tād kā? Ir labi, ka ir baltā un melnā krāsa, vai tomēr.....
...tomēr ir tā, ka neviens to pateikt nevar, jo tas jānoskaidro katram, kas spēj sajust melnbalto lidojumu dzīves spēlē.
Un mums cilvēkiem ir jāļaujas KĀDA pianista dzīves spēlējumam un jāļaujas tam, savādāk skaņdarbs beidzies pat īsti nepabeigts....

Vienmēr vieglāk ir izlikties..

Cik cilvēku no mums ir paīstam viņi paši? 100-200 vairāk. Kas to lai zin, jo ikviens no mums valkā stikla masku, kura pasargā mūs no sevis paša. Mēs paši baidāmies no sevis, no tā, ka mums bail sev nodarīt pāri, jo tad sāpēs vēl vairāk.
Bet reiz maska sāk plasāt, jo paša cilvēka īstais gars cenšas izlusties. Un laikā gad tas notiek iet grūti, jo nēsam pie tā raduši. Mūs parasti sargāja iedomu maska, jeb izlikšanās, par to kas nēsam, un iespējams arī nekad nebūsim, bet tā taču ir vieglāk. Jo tā jau patīk citiem, un iespējams tā ir vieglāk.
Nevajag pieļaut, lai kāds ietekmē mūsu patieso, tik tiešām patieso būtību, jo kas gan ir labāks, par īstu cilvēku. Ja nebūsim patiesi, maska reiz saplīsīs pa visam, un tad- tad mēs nemācēsim un nezināsim, ko darīt. Ja nezināsim, ko tad? Tad sāpēc netikai mums, bet arī citiem.
Protams, vieglāk ir paslepties no sevis, bet vai vieglāk ir ciest, no sevis paša?

Skatotes zvaigznēs, mēs iekāpjam dubļos.

Ar vienu kāju uz pirmā pakāpiena
Kāpām, kapām, līdz apkritām sāņus.
Zemes pieskāiens pie ceļgala
Dūriens, asinis- viss.

Piecēlos, mēģināju,sanāca,
Te kritiens,dubļi, sasitums.
Gribasspēka zudums- viss.
Bet ceļos un daru.

Es redzu zavigznes atkal un atkal,
Bet te dubļos vien stiegu.
Es nestīšos vairs zvaigžņu ceļā,
Es iešu tik debesu ejā.

Te pākāpiens, līdzsvars,
Galva jau reibst.
Jau mākoņu pūkas rokā man irst,
Es uzkāpu, ceļš man ir.

Nezināma ēna mani aizvilka no tumšās istabas...

Es sapņoju par nesasniedzamo rokas tvērienu. Tas bija tuvu, likās, ka otrs elpoja tieši sejā, bet es neko neredzēju. Glāsts- tik auksts, pārsniedzās, pār manu seju. Čuksti- kā zibens- pēkšņi, bet jūtami.
Kur gan radās šī vēsā sajūta, tumšājā istabā. Nezināmajā tukšumā. Tur kur satiekas tikai izredzetie.
Es sēdēju, bet manī bij bailes- neīstas, bet drebinošas. Pār manu miesu pūta vējš, stindzinošs, bet nomierinošs. Es zināju, ka tas viss nav nekas slikts, bet man likās, ka tas ir kas savādāks- nepieredzēts.
Mani pirksti sarāvās dūrēs, neļaudami svešajām sajūtām tos atvīt. Es padevos un lēni mani pirksti vijās vaļā, no cieši sažņaugtajām dūrēm. Lēnām, tas viss notika lēnām. Ar bailēm sejā, un sirdī. Beidzot- mani pirksti bija izstiepti taisni, un rokas nu jau likās daudz drošākas, un vairs manī nebijā ļoti bailīgās sajūtas, bet tomēr, manu ķermeni stindzināja vēja šalkas.
Pie pirkstu galiem bija jūtams kas siltāks, nekā istabas atmosfēra. Es sajutos mierīgāk, drošāk. Lēni, kāda pirksti vijās, pa manējiem, ar vien augstāk, līdz mūsu plaukstas saskārās, un mana roka sadevās ar neredzamā roku. Neredzamais nemaz nebija tik neredzams, tā bija tumša ēna, kas mani itkā vilka no istabas ārā.
Es jutos droši svešinieka satvērtajā plaukstā, arī sirds jau jutās pavisam droša, jo svešinieka roka likās silta un droša.
Mani aiz rokas izveda ārā no tumšās istabas, un nonākdama gaismā es sapratu, ka šis svešinieks bija mans tēvs, kas mani izveda no nezināmajām atmiņām, skumjām.
Šis satvēriens manī uzjundīja patīkamas sajūtas, viss likās daudz siltāks un maigāks. Tēvs manu plaukstu neatlaida- un es jutos droša, kad tas nenotiks nekad.
Manu miesu sildīja patīkams siltums no tējas krūzes, kuru man sagatavoja mamma. Smeldzīgais brāļa smaids manī lika sarosīties visām mīļuma šūnām. Un tēta rokasspiediens mani sildīja visādā ziņā. Paldies par to.! :))

Lidojums kas beidzās- beidzās tā īsti nesācies!

Man bija kādi 7 gadi. Es pamodos, pēc nakts guļas, un kā jau ierasts piegāju pie loga un vēroju, kāds ārā laiks. Es piemājas ābelē ieraudzīju kaut ko tik mazu un bezspēcīgu. Tas bija mazs putnēns, kas piespiedies pie mātes spārna. Tik nevarīgs, bet tomēr tik apbrīnojums.
Tā jau katru rītu mostoties es piegāju pie loga lai atkal, un atkal vērotu mazo putnēnu. Ar katru dienu viņš kļuva ar vien skaistāks un skaistāks. Tik cēls un mīlīgs.
Bet es viņam neuzdrošinājos tuvoties no zemes, es viņu tikai vēroju. Kādēļ?- laikam jau tādēļ, ka mnaī bij bailes kādam nodarīt pāri. Jo tad sāpētu ne tikai man, bet arī citiem. Un tas nebūt nebija mans mērķis.
Pagāja dienas un no mazā,vārgā putnēna bija izaudzis jau nu jau krietns pusaudzis. Bet tas neatturēja mani no ikrīta izbrīna viņu ieraugot.
Pagāja jau mēneši, bet es viņu vēroju jau lidojam no savas ligzdas uz tuvējo ābeli. Tā katru dienu es apjautu, ka viņš ir tik izaudzis, bet kaut kas no viņa ir palicis manī.
Protams, man bija jādodas skolas gaitās, bet atnākot vienmēr apraudzīju putnēnu.
Bet vienreiz mana laime beidzās, no skata, ko es redzēju. Tas bija mirklis kurš BIJA. Putnēnu notrieca auto, un to nevarēja vairs glābt. Bet tā pa īstam tas bija tikai putnss, bet man tas bija kas vairāk. Man tā bija iespēja redzēt to, kā es izaugu, to kā ir jāmīl, un to kā ir jācenčas, lai aizlidotu.
Putnēna vairs nebija, bet man bija atmiņas no viņa.

Tukšums?!

Ko darīt,
kad no rītiem pamostos?
Un truli smeldz,
kāpēc esmu dzīvs.
Tukšums gultā acīs dur.
Jāiemācās man bez tevis būt.
[Dons]
Kas ir tur, kur nav nekā? Vai melnajā caurumā kaut kas nonākdams, beigās atgriežas atpakaļ? Grāmatā bija teikts, ka pēc dažiem gadiem viss, kas nonāk melnajā caurumā tiek ''atgriezts'' atpakaļ. Un vai sirdī mēdz būt caurums- tukšums?
Kur gan nonāk visas atmiņas, sajūtas, pārdzīvojumi, kad tie ir notikuši ar mums? Tie laikam paliek kaut kur- tur kur tiem ir jāpaliek. Varbūt tas ir sirds dziļumos. Jo ko gan cilvēks saprot ar vārdu sirds?- ''gaļas'' gabalu ar asinsvadiem, ķermeņa centru, vai mapīti, kur nonāk visas emocijas- gan labās, gan sliktās.
Laikam jau 3/1, bet viss ir ļoti svarīgs. Bet ko gan es biju domājusi ar vārdu tukšums? Es biju domājusi to, kas paliek pāri no emocijām. Tas ir tas, kas liek sagrauties cilvēkam.

Es jūtos, kā lapa, ar krāsainiem plankumiem, jo es nezinu, kā justies. Kaut kur ir kas tāds, kas liek sarauties, un izplūst asarās. Kā sasists spidometrs mašīnā. Man nu šis dzīves spidometrs ir saplīsis, bet vai tas nedarbosies pa visam?
Ir tāda sajūta, ka kaut kā trūkt. Ātruma dzīves pagriezienos, vai bremžu, dzīves sastrēgumos? Es zinu- pietrūkt sajūtas, ka esi kādam vajadzīgs.
Kad šī sajūta atgriezīsies- tad kad būs man kāds kuram iebakstīt un pateikt- tu esi man vajadzīgs. ''Uzsist pieci'' un sasmaidīties. Pašlaik īstie cilvēki ir prom, bet uz atgriežšanos.

Kā gan radās tukšums dzīves spidometrā? Tas radās no tā, ka kāds beidzot sasita ātruma stiklu un lika spiest pa bremzēm. Es tā steidzos, ka neaptvēru, ka apkārt ir daudzi kuriem iespējams tieši es esmu vajadzīga. Ar smaidu, lepnumu par sevi, par to ka es esmu es un dzīvoju te.
Sākumā man tas tiešām likās kā tukšums, bet tagad- tagad ir savādāk. Tas drīzāk ir kā atspēriena punkts, kurš ir ciets, jo pašam ir jātiek uz priekšu.
Daži stikli no saplēstā spidometra paliks kaut kur, tomēr es šo spidometru atcerēšos un tieši uz tāda ātruma, kādā tas gāja 14gadi/šajā dzīvē. Es spidometru salīmēju, lai tas turētos kopā, bet to neaizmirsu tādēļ, lai es kļūtu stiprāka, un tas man vienmēr atgādinās par to, kā nekad nevajag justies- kā tukšumam.

Es gribu kā bērns vēl just.

born to be happy!

Tā bija bērnība, kura aizgāja nemanot. Piedzimām, paspēlējāmies un izaugām.
Bet tas tomēr bija mūsu labākais laiks. Neviens uz mums neskatījās ''ar šķību aci'', ja pludmalē skraidījām pliki, neviens par mums nesmējās, ja mēs raudājām, neviens arī neuzdrošinājās mūs norāt, ja apsēdāmies veikala skatlogā esošjā dīvānā.
Mums visiem bija kāds sapnis, uz kuru tiecāmies. Mēs priecājāmies, par katru santīmu, kuru mums iedeva, par katru konfekšu paciņu, kuru uzdāvināja. Bet kā ir tagad?- tagad mums vajadzīga ir liela nauda, mums vajag ar vien dārgākas dāvanas. Vairs jau nenovērtējam tās konfekšu paciņas, mums vajag datorus, telefonus u.c.
Kad mēs pēdējo reizi plikām kājām skrējām pa peļķēm, šūpojāmies šūpolēs tik augstu, ka vējš plivina matus. Es neatceros!
Galvenokārt, mēs mazie žiperi nemācējām melot sev! Tas bija pats galvenais. Tie mazie meli mammai par saplēsto vāzi, kuru itkā nogāza kaķis ir sīkums, salīdzinājumā ar to, ka šobrīd mēs tik daudz melojam paši sev. Mēs cenšamies sev iestāstīt, ka būs labāka dzīve, vairāk naudas, skolā būs labākas atzīmes, bet tā nenotiks- nu nebūs tā. Bet tāpēc jau es nelieku sagraut ilūzijas. Vienkārši vajag izdzīvot arī šo laiku ar platāku smaidu sejā, un labāku vārdu draugam.

Vajag vienkārši dzīvot kā bērnībā!

Kādreiz un kaut kur es pacelšos spārnos. Viena vai ar kādu kopā, to lems laiks- bet laika nav.
Varētu kādreiz paplest spārnus un aizbēgt no visa, bet nav lemts. Ir dotas divas kājas un divas rokas, nevis plati, balti spārni. Bet domās gan es varētu pacelties un aizlidot no visām nedienām.
Es uzzīmēju savu lidojumu, izsapņoju savu piezemēšanos un izdzīvoju savu domu spēku.
Ar baltiem gaisīgiem spārniem, puķainu kleitu mugurā es pacelšos augstu gaisā. Lokainajos matos iepūtīs vējš un ar tiem aizsegs gaišo, vasarsraibumiem pilno seju. Ir laiks, kad kājas atraujas no zemes, rokas paceļas augstu gaisā un smaids izplūst asarās. Kādēļ asarās? Jo es nekad to nebiju darijusi, kā domās pacēlusies spārnos.
Es to izdarīju, bet vai es aizbēgu no visām nedienām- nē.

ZB- Zinu Būs

Dirsā to dzīvi, bet mš turpinam dzīvot <- Nu da kaņešna. Pašlaik tā ir :D
Galīgi viss sagriezies kājām gaisā, un + vēl v;eders paķerts līdz. Ir forši, bet galīgi savādāk.
Sāpīgi vai vienkārši savādāk. 2/1 abi kopā. Iej skypā redzi kādām to pašu uzrakstu, kas bijis tev, ieej skypā redzi to 'pašu cilvēku ar kkādiem videō un izdeālām dziesmām. Nu fāk nu atmiņas :d
Kā dziesmā teikts ''tas ir tikai sapnis'', un tā laikam paliks vismaz kādu laiku. Nav drosmes + pārāk pazīsami cilvēki= galīgi garām. Bet ja gribās ir jāmēģina, bet . Vienmēr ir bet.

Galīgi garām pilnīs mirkļa emociju uzplūds, tāpēc tik nesakarīgi.

Galīgs abloms.

Pasaules dažādība, manām ausīm.

Pienāca rīts, pēc nakts snaudas. Es nepamodos no kārtējā saules stara, kas iespīd manā sejā. Šoreiz tas bija ūdens piliens, kas izkusa uz mana siltā vaiga, kā cukurs siltā pienā. Šī necilā ūdens lāse man uzpilēja no jumta šķirbas, kas bija gluži nemanāma, bet es sajutos savādāk, tā itkā uz mana vaiga būtu uzkritusi kādam piederoša sirds daļiņa, kas par viņu spēj izstāstīt, pat slēptākos sapņus.
Tagad man likās, ka es redzu, sajūtu, sadzirdu visu pasauli, kas man ir līdzās. Es visu dzirdēju savādāk, nekā parasti. Šķita, ka debesis spēj runāt, arī zeme stāstīja savu likteni.
Debesis itkā nejauši lika sadzirdēt mākoņu čukstus, kuros viņi stāstīja, par lidmašīnu lielajiem spārniem, kas šķeļ mākoņu putas. Bet zeme tikai sūdzējās par sieviešu augstajiem papēžiem, kas pārrāva zemes pavedienus. Un arī cilvēku balsis likās krietni skaļākas un skaidrākas. Prieki, bēdas, satraukums, tas viss tika sadzirdēts.
Manas ausis un prāts sadzirdēja šo visu būtņu vārdus. Tie nebija tikai tukši vārdi, tā bija dzeja,ko saprot tikai izredzētie. To var uzrakstīt, kā dzejoli,bet ir jāizjūt mākoņu pūkas, zemes pavedieni un cilvēku zemabziņa. Tas man ir vēl jāmācās, bet, tomēr, mani ir sajūta, ka es šai lietus pilienā sadzirdēju pasaules dažādību, tādēļ šo lietus pilienu nosaukšu, par Pasaules dažādību, manām ausīm!

Made by- Liene Ella Krūmiņa- spešel fōr latviešu valodas stundas♥

I wanna be myselfe!

"Break the rules. Find your freedom. Live your life."

Kas es esmu?
Kādam draugs, meita, māsa, māsīca, ienaidnieks, paziņa, bet citam vienkārši cilvēks. Cilvēks, kas ir pats par sevi, interesants, riebīgs, egoists, smaidīgs un laimīgs. Bet kurš gan pazīst mani tādu, kāda es esmu.
Un kas es esmu pati sev? Laikam jau vienkārši ekstravagantā Liene. Un arī pati sev es esmu Ella [nu nav mans otrais oficiālais bet nu pati sev es tāda esmu]. Arī smaidīga, koša, mīlīga, sportiska- īstenībā pēc dabas krāsaina. Bet ne visi zin, kā izpaužas mana krāsainība. Vienkārši spilgta personība.
Nu māku es pateikt- nē, bet nevienmēr tas sanāk. Māku arī pateikt- jā, bet ne vienmēr tas ir vajadzīgs. Vieglāk taču ir pateikt es nezinu, un tad visi liksies mierā.
Ar sevi es arī esmu mierā, jo zinu, ka tā pat nebūšu gara supermodele, populārākā meitene vai vēl sazin kas. Galvenais, ka es pati esmu mierā ar savām 2 rokām, acīm ausīm, degunu, kājām- visu, kas man ir. Tādēļ galīi nauztraucos, par to, kā man nav!
Jā, esmu arī dabasbērns savāziņā- nav man bail izmirt vai no nezālēm. Bet dažreiz galīgi slinka.
Esmu atradusi savu brīvību, un tajā nav vietas nevienam citam. Tur esmu tikai es- ar savu stilu un to, kas man ir.
Varbūt daudziem es nepatīku ar to, ka esmu tāda, kāda esmu- jā, es smejos, kad gribu, raudu kad gribu, jautāju kad gribu, ģērbjos rozā- un? Tādēļ jau pasaule nemainās. Un mani arī tas neietekmē- galvenais, ka kādam es patīku- šitāda.

Soou!- ja kaut kur ieraugi cilvēku ar rozā drēbēm, taisniem matiem, darot kaut ko smieklīgu vai nopietnu- tā esmu es Liene! Čūuz :)

Vasaras asaras.

Sēžu, starp 4 iedzeltenām sienām, pretīm logs. Uz tā asaras- kādas?- es nezinu. Var būt tās bij manējās, no vakardienas. Varbūt no aizmirstās šodienas.hmm.
Es sapratu, ka tās nav manas asaras, tās vējš ir devis šodienai. Kapēc?- jo laika nav daudz un jāpaspēj ir izraudāt. Bet kur gan palika manas asaras, kuras saslapināja manas skropstas pavisam mitras. Tās laikam palika vakardienā, nu jau atmiņās.Bet kas gan zin to, par ko kāds raud tur ārā, aiz manām 4 sienām!
Lūk tur, aiz loga raud puisēns, kas pazaudējis savu mīļāko rotaļlietu. Uz šķūnīša jumta noskumis kaķēns meklē savas mājas- uz kurieni tās ir viņš nezina. Bet tepat uz lieveņa norasojusi vāze, no kā? No bēdām, par aizejošo vasaru. Bet par ko raudāja logs? Pa divām, pa visam dažādām pasaulēm- loga vienā pusē un otrā. Bt viņš pats tik caurredzams, nav iespējams noslēpt asaras.
Un kas gan notiek manā sirdī, kad pār vaigiem rit lielas, jo lielas asaras. Sirds cīnās, par skaidrību, kā logam. Mazina emociju slogu un vienkārši atbrīvojas no visa.
Kad acis jau kļuvušas sārtas, no asaru lielajām pērlēm ir laiks beigt- piebeigt asaru straumi. Nav vērts vēl censties, izgāzt savas emocijas. Bet varbūt gluži pretēji- ļauties, ļauties un spēt nenovaldīt emocijas un vienkārši lai plūst asaru straume. Paliks vieglāk. Bet ne savādāk.
Kad pēdējā asara izsmelta ir jāatceras, par ko mēs lējām šīs rūgtās asaras. Un tad sev pateikt: ''Mazā, bija tā vērts?'', ja tavā sirdī, kāds mazs, mazs kunkulīts teiks-'' Jā, ir labāk'', tad nenožēlo šīs asaras, Bet ja sadzirdi ''Nē'', tad piesaki sev- nekad neraudā dēļ tā!
Un ''pamezdama'' aci uz loga- tas bija skaidrs, tīrs un caurredzams. Kas notika? Viss beidzās labi.

Cilvēks ar iedomu spārniem.

''Taureņiem ir krāsaini spārni, lai tos atšķirtu, cilvēkiem nav spārni, lai tie nebūtu tik vienādi''


Kas gan ir spārni? Tā ir iespēja pacelties tur, kur bijis tikai retais. Ko nozīmē iespēja lidot? Tā ir vēlme izdarīt ko tādu, ko nav izdarījis katrs. Bet, kas ir lidošana ar spārniem?- izaicinājums!

Iespēja pastāv vienmēr un Dievs taureņiem un citiem lidoņiem deva spārnus. Bet kādēļ gan viņš spārnus nedāvāja cilvēkas? Cilvēks taču uz pasaules pagaidām ir attīstītākais radījums. Manuprāt, tas notika tādēļ, lai gan lidoņi, gan cilvēki būtu vienādās pozīcijās. Cilvēks nelido- bet taureņi taču arī nebraukā mazās, ar benzīnu darbināmās automašīnās.
Bet tomēr, ja mums cilvēkiem būtu iespēja uz vienu dienu aizņemties no turiņiem spārnus, kas būtu pirmais ko izdarītu tu? Es aizlidotu līdz pašām debesīm un iekristu lielajā un baltajā mākoņu mutulī. Aizlidotu tur, kur nav bijis neviens- jo lidošana taču ir izaicinājums.
Traucoties, kā vējam starp debesīm un zemi, izbaudīt smaidīšanu vējā, virpuļošanu un atkal jau traukšanos pretīm nezināmajam. Bet kur es nonoāktu es nezinu, bet tas ir piedzīvojums- nav svarīgi. Pacelsimies spārnos un dosimies tur- uz laimīgo zemi. Plikām kājām skraidīsim pa varavīksnes malu, želēsim saules staru, sūkāsim lāstekas un būsim mazie spārnainie cilvēciņi..
Bet zini ko- tā notiek tikai sapņos, bet dažreiz taču ir labi pasapņot. Nu nav mums to spārnu, bet nekur jau nepaliek izaicinājums! Ar plikām kājām palēkāsim, ka mammas mīksto gultu- tā klusi,klusi, lai neviens pat nemana, Tad skriesim pie kaimiņu silttumnīcas un nočiepsim visgarāko lāsteku, un nekur jau nebija teikts, kas tā pa varavīksni!- saulainā dienā no šļūtenes špurksim ūdeni un būs varavīksne- atliek tik gribēt uzkāpt uz tās un hops- pāri taj ;)
Izaicinājums pasatāv vienmēr, atliek tikai to saskatīt.!

P.S. tas nav mans zīmējums\!

Kas gan ir aizvedis daudzu cilvēku cerības, ilgas un atmiņas? Tas bija aprūsējušais vilciens. Katru dienu un vakaru cerības un ilgas izkūpēja gaisā, kā tvaikoņa dūmi.
Sirdis tika salauztas, un atkal vienotas, bet vai tā bija vilciena izvēle, vai pie visa bij vainīgs cilvēks? Visas šīs lietas bija mūsu- cilvēku ziņā, bet kā to mēs izmantojam,arī bij mūsu ziņā.
Mēs zinam, ka vilciens brauc, pa 2 sliedēm- bet kura sliede ved uz priekšu uz neatgriešanos, bet kura sliede vienmēr ved atpakaļ?
To nosakam mēs paši, jo maršruts ir mūsu pašu ziņā. Bet kad ir pienācis brīdis, ka jāiekāpj piemājas stacijas tvaikonī un jādodas uz nu jau galamērķi vajag atcerēties, vai mēs gribēsim atgriezties, vai dodamies tu uz palikšanu! Kad ieņemts mīkstākais tvaikoņa sēdeklis sākas ceļš uz nezināmo, kā tur būs, kādas emocijas radīsies, mēs nezinam! Sliedes sāk kļūt īsākas un staciju pieskandina tvaikona pēdējais signāls- galapunkts. Nu mūsu likteni izšķir vēlēšanās- tās bij sliežu beigas, vai tomēr? Bija laiks izlemt, vai piemājas stacijā atstāsim ģimenes un draugu asaras, vai tomēr tās apliesim ar atgtgriežšanās- prieka asarām. Vai varbūt atstāsim tikai tuvieniekiem rūgtumu sirdī. Izvēle ir- bet kura dzīves sliede būs pareizā?
Vilciena atiešana ir pēc 3 minūtēm, nav laika- jāizlemj! Ir laiks, lai nopirktu biļeti uz mājām. Konduktors gaida, kamēr tiek izkurinātas pēdējās ogļu saujas. Nu gan ir jāsteidzas- vai nu tagad, vai nekad!
Es izlēmu, doties atpakaļ, jo vilcienam ir jākursē, pa divām sliedēm- gan pa aizejošo, gan pa atkal pienākošo šeit- māju stacijā. Iekāpu vilcienā, un jutos laimīgs, ka izdarīju šādu izvēli. Nu jau atkal galapunkta signāls, vēl skaļāk skan māju stacijā. Es izkāpu un tur mani sagaidīja mani mīļie, jo viņi mani nav pārstājuši gaidīt nekad. Es atgriezos tadēļ, jo es negribēju sagraut tuvinieku sapņus, atmiņas un cerības.
Nu šis tvaikonis kursē gar manu māju jau 15 gadus, bet tajā es nēsmu iesēdies, kopš tās dienas! Kādēļ? Es vienkārši sapratu, ka esmu vajadzīgs šit- šajā stacijā, šajās atmiņās, cerībās un ilgās!

Arī tev jāizlemj, vai dosies, pa pirmo sliedi, vai tomēr izvēlēsies izmantot abas sliedes. Bet lai ko tu izlemtu atceries, nav iespējas pagriezt laiku atpakaļ. Ir tikai iespēja atcerēties, ilgoties un cerēt.

Bruģēto atmiņu iela..

Tas ceļš ved mūs aiz rokas, uz kurieni? - es nezinu!
Mēs dien dienā braucam pa asfaltētu vai zemes ceļu, bet kur gan šis ceļš beidzas?
Kā cilvēki zināja, kur aizvedīs izveidotais ceļš?
Tik daudz jautājumu, bet tik maz laika...

Kur gan sākas īstais ceļš? Tur ārā aiz loga, vai tepat- mūsu sirdī?
Es nezinu, jo nekad īsti nēsmu mēģinājusi to īto ceļu atrast, bet kad gan es to mēģināšu darīt?- atkal jau es nezinu.
Tas ceļš, kas ir tur aiz loga ir bruģētas atmiņas, kādēļ atmiņas?- jo uz šīs ielas ir satikušies un šķīrušies cilvēki, draugi ir atraduši viens otru, tepat ir sēdējis noskumis klaidonis, savu iztiku meklējošs kaķis ir nogājis pa bruģēto strēmeli. Mazas meitenes, kuras dejo lietus deju, puikas, kas plikām kājām iebrien peļķēs līdz potītēm. Sievietes steidziigi ar klaudzošajām papēdenēm metas šķēršot šo ielu. Vīrieši ar ātrajiem automobīļiem drebinās pāri bruģētajai ielai. Bet tas viss palika kur?- atmiņās!, Tad kādēl gan nenosaukt par bruģēto atmiņu ielu?
Un kur gan sākās mūsu ceļš sirdī? Vai no laika, kad nebijām vēl dzimuši, vai šodien? Man jau liekas, ka viss sākās tad, kad nebijām vēl dzimuši. Tad mūsu likteni, jeb ceļu ''būvēja'' mūsu vecāki, tas bija stabils ceļš- taisns, bez asiem pagriezieniem, tad mēs uzsākām savu ceļu, ar pirmajiem soļiem šajā lielajā pasaules rēbusā - Nu šis ceļš bija ar nelielām bedrēm, jo mēs paši nebijām nekādi stabilie cilvēciņi, tagad ce''lš bija taisns ar nelielām bedrēm pēc katra 2 kilometra. Bet mēs pieaugām un ceļš palika pavisam līkumots, un kalnains, jo arī mums- jauniešiem gadījās dažādi kritieni, celšanās, spēka izsīkums, kašķi, mīlestība- un tas viss radīja līkumoto ceļu. Bet tālāk es nezinu, kā būs, jo es to nezinu- pagaidām es esmu zonā ''bīstami, jo ir līkumi'', bet nav ko baidīties no līkumiem! Jāsamazina ātrums un jādodas tik cauri, jo gan jau būs tā vērts. Un tad jau redzēsim, kāds ceļš būs pēs 2, 4, 6 kilometriem. Un tad varēsim spriest, vai ātrums un virziens bija pareizais.

LOVE?!

LOVE?- life of vagary easy?
EVOL-LOVE?
Īsta mīlestība pastāv? Jā!

Vai esi kādreiz izgājis cauri kādam Rīgas tunelim, autoostai, vai vienkārši devies, pa kādu klusāku ieliņu?
Iespējams, ka esi, bet ja nēsi tad kaut ko pastāstīšu.
Kad gāju cauri tunelim es redzēju cilvēkus- bēdīgus cilvēkus, kuri sēž uz zemes, blakus ar savu suni, un gaida palīdzību. Bet vai viņi to saņem?- es nezinu.
Vai kāds no viņiem piedzimstot sapņoja par tādu dzīvi?-manuprāt, nē! Vai viņi paši vainīgi pie šādas dzīves turpinājuma?-iespējams.
Bet iespējams viņi paši neapzinās cik ļoti viņiem ir paveicies. Ne jau materiāli, ne garīgi, bet ar to, kas viņiem ir līdzās. Viņiem līdzās bija kaut kas dārgs- suns. Šie suņi iespējams ir piedzīvojuši un pārdzīvojuši tik pat daudz, cik viņu saimnieki. Gan spēcīgo salu, kas stindzina kaulus ziemas naktī, gan bez ēdiena izdzīvoto dienu, bet vai viņi sūdzās- nē. Viņi ir uzticīgi savam saimniekam, gan labā, gan grūtā brīdī! Suns nav tas, kas vērtē saimnieku pēc materiālā stāvokļa, ādas krāsas, mājas lieluma, vai acu krāsas. Viņš savu saimnieku vērtē pēc uzticības, un mīlestības, kadu izdrāda viņam. Tādēļ viņš[suns] ir uzticīgs savam saimniekam, ciena un dara visu, lai palīdzētu grūtā brīdī.

Bet kā ir ar mums cilvēkiem?
Suni nopirka kāda pārticīga ģimene. Suni viņi paņēma daudzsološa suņu īpašnieka/dresētāja. Protams, ģimene paņēma viss skaistāko, plankumaināko, viņuprāt debešķīgāko suni. Sunim bij viss- liela privātmāja, pašam sava istaba, liels dārzs, 3 vaidu barība, bet viņam pietrūka kaut kas tik ļoti svarīgs- mīlestība.
Dzīve izmācīja arī bagātos un piespieda viņiem pārvākties no privātmājas uz dzīvokli. Un protams, visu lolotajam un daudzsološajam mīlulim šajā dzīvesvietā vairs nebija vietas. ''Saimnieki'' suni atstāja piesietu pie elektrības staba netālu no stacijas. Tā arī šie cilvēki aizgāja. Suns ,protams, palika piesiets.
Bet bija kāda meitenīte, kura suni ieraudzīja un teica :'' Es nezinu, kas ir bijuši tavi iepriešējie saimnieki, kāds tu biji iepriekš, bet es tev palīdzēšu, jo tu palīdzēsi man!''. Meitenīte tā arī suni paņēma sev un deva viņam to, ko viņš vis vairāk vēlējās- mīlestību un uzticību. Meitenīte pieauga, bet suns auga viņai līdz- viņi kopā rotaļājās, pastaigājās, un izaugot, meitene dibināja ģimeni, kurā suns bija ļoti svarīgs, jo viņa zināja, cik daudz šis pamestais suns viņai ir devis. Un arī suns saprata, ka viņa īstā vieta ir pie cilvēkiem, kuri viņu mīl, nevis pie bagātiem un izlutinātiem ļaudīm.

Tā kā redziet- ne vienmēr šie klaidoņi ir sliktāki, par bagātajiem un ietekmīgajiem ļaudīm. Tas liek aizdomāties vai cilvēks ir pat labāks par dzīvnieku. Ja salīdzina pirmo tekstu: suns neizvēlas pēc ādas krāsa, matu sakārtojums, mantiskā stāvokļa, bet cilvēks- cilvēks izvēlējās suni ar skaistākām acīm, spalvu utt. ;)