Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
svētdiena, 2011. gada 20. februāris
7diena
Hei yō*
Nu ko 7diena sākusies. Esmu paspējusi izgulēties un 11 jāzvana Anetei, vai mums ir tā fotosesija.
Cerams, ka mani kāds aizvedīs, jo es nejiešu kādus 5km ar kājām :D
Bet ja foķēsimies, tad cerams, normālas bildes man sanāks, jo vairāk pierasts foķēt, nevis foķēties. Bet neko- centīšos :D
Jauku 7dienu. Vēlāk kko uzdrukāšu :D (sun)
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru