Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
ceturtdiena, 2011. gada 17. februāris
Iekšējas ārišķības
Šodien skolā paņēmu Dena Mindao grāmatu : Ikdienas dao. Galvenokārt piesaistīja nosaukums, un pats grāmatas noformējums- vienkārš, tomēr ar domu.
Sāku lasīt, jo patīk tādas savādākas lietas. Un atradu dažas atziņas:
Debesis atrodas virs mums. Tās ir bezgalīgas, vienmēr klātesošas, bet mūžam mainīgas. Tas ir nevis abstrakts filozofisks jēdziens, bet gan ikdienas klātbūtne. Debesu zilajos plašumos šalko vējš. To bezgalīgajos klajumos sapulcējas un izgaist mākoņi. Bez debesu gaisa mēs nespētu elpot. Bez saules mēs nespētu dzīvot. Mēs nevaram dzīvot bez būtiskajiem esamības elementiem- debesīm un zemes.
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru