Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
piektdiena, 2011. gada 18. februāris
Dialogs ar sevi
Cilvēki ir sabiedriskākas būtnes par bitēm un jebkuriem
bara dzīvniekiem.
-- Aristotelis
Atradu bildes, kuras sen jau nebiju manījusi. Atlika tās tikai pārveidot, pa savam, šodienas noskaņojumam un wollā. Sanāca dīvaini.
Bet visumā aizdomājos, par mūsu- cilvēku sejas izteiksmēm. Ar tām mēs varam panākt tik daudz, bet mēs tās izmantojam tik maz.
---------------------------------------------------------------------
Visumā jauka diena. Paldies Sinčai, jo nu manas bilde ir pievienota mājaslapai ar kritiku, nez ko viņi visi ''gudrie'' man pateiks. He. Lai jau :)
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru