Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
svētdiena, 2011. gada 20. februāris
šīizo
Heloo. ZZini ko. esmu atpakaļ no fotosesija, ja tā parēķina tad tā ilga 3h. Rokas un kājas ir nosalušas, to nenoliegšu un arī piekususi esmu. Tomēr gāja savādāk- interesantāk:
1. Ārā jauks laikš, tāpēc jāfoķējas ārā. Nu ko redzam skaistu dīvānu, tad nu bez 2domām. Stībijām ārā dīvānu. Nesām šurpu turpu, lai labi gaisma kristu. Iepozējām. Tad manījām kalnu, kurā mums jādabū tas dīvāns. Tā nu viņš tika uznests arī tajā kalnā. Tur ir smukas bildes- jā.
2. Pēc tam sildoties uztaisījām bildes iekšā. Visādos tērpos un tā.
3. Un tad atkal gājām ārā, nu jaubiš ekstrīm. Kleitās un man kurpītes. Tas bija savādāk. Nu ko iepozējām, sasmējāmies, pasalām..
4. Tad nu atkal iekšā tapa interesantas bildes.
5. Visbeidzot atkal ārā.
6. Un pabeidzām visu iekšā.
--------------------------------------------------------------------
Visumā tik izdevusies diena. Šis laikam būs viens no maniem piedzīvojumiem, kas bija izdevies, jo nekad nebiju stiepusi laukā dīvānu, lai tajā foķētos. Ziemas laiā kleitā un kurpēc arī nebiju foķējusies. Un tomēr, neko nenožēloju. Tagad tikai gaidīšu bildes, cik redzēju, tās nebija sliktas- lieliskas vienkāši.
:*
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru