Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
pirmdiena, 2011. gada 21. februāris
Prāta kutināšana [jā, kutināšana, nevis kustināsana]
Mincīi :)
Zini ko. Man drīz būs pogu balle un domīšos izskanēja versija par klases videō, par to, kas katrs no mums ir. Kāds ir tavs hobijs un dzīvesveids.
Lika izvēlēties vienu- hobiju. Bet kāds tas ir man?
ļoti tuva ir fotōgrafēšana, bet volejbols?
Kas man īsti ir tuvāks, trulu mirkļu ķeršana vai tomēr bumbs vaļāšana augšā, lejā?!
Ehh nezinu.
Zinu to, ka man nereāli cepī melnbaltas bildes ar stāstu. ♥
------------------------------------------------------------------------------
Šodiena:
Nokrāsoju zilus nagus.
Izbēru roltonus
Mācos angleni
Mācos mateni
Skyps
Dr.lv iečatoju ar visādiem pīpuliem.
Šīs dienas teiciens- sounds fakīi*g hāard. (sun)
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru