Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
otrdiena, 2011. gada 15. februāris
It's getting colder now
Laiks, pagājis nebūtībā. Tas palika līkumotā ceļa motelī, kopā ar tavām dūdām. Pēdējā nosmēķētā cigarete, kā pelni jau izkaisīti pelnutraukā. Bet pusidzertā pudele mētājas galdapakšā.
Visu šo laiku, mēs izlietojām nelietderīgi. Jo labāk taču ir strādāt piemājas raktuvēs. Aii, nē. Tad jau vairs nebūtu interesanti. Tomēr laiks tika pazaudēts, vai iegūts?
-----------------------------------------------------------------------------------
Sōu. Šodiena bija varen auksta. Bet nu es jau kā kārtīgs cilvēks aizgāju uz skolu. Bet tad izdomāju, ka nav vērts un kāds labsirdīgais mani aizgādāja mājās. Tie ir īsti draugi :)
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru