Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
sestdiena, 2011. gada 26. februāris
I will..
... do it in my style
***
Es esmu kļuvis tik slinks, ka ceļos stundu ātrāk, lai neko nedarītu.
***
My room WAS clean!!! then I had to decide what to wear.
***
Tu zini manu vārdu, bet ne manu stāstu, tāpēc turi muti un neizsakies
***
Sēžu un domāju, ko es darītu, ja man nebūtu mūzikas. Visu dienu ieslēgta youtube.com vai european hit radiō, or MTV. Mūzika, man nosaka garastāvokli, un vienkārši liek man dzīvot!
Ir tik sasodīti labi apzināties, kā es mīlu dzīvi un dzīvot! Ar galvu uz priekšu dzīvē, kā skeletonists. Mīlu izbaudīt piedzīvojumus, volejbolu, drēbes, veikalus, šokolādi, kolu, fotō un visus pārējos minčus..
Vīspār es mēdzu būt šausmonīgi atriebīga, bet nu ko darīt. Sevi nekad nevērtēšu zemāk par citiem, jo es esmu es- tāda viena (sun)
Un ļoti mīlu garas pastaigas ar jaukiem cilvēkiem, palikšanu teltīs pa nakti, un smiešanos par niekiem. Tiešām cienu pozitīvus cilvēkus!
Da da da damm- Es mīlu dzīvot vienkārši, skaisti un skaļi.
*
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru