Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
pirmdiena, 2011. gada 28. februāris
Aizpogā kreklu
Ar krāsainu vidējo pirkstu pretīm dzīves mīnusiem- sanāk tikai melnbalti plusi :)
p.s. Pārdzīvoju 1dienu- jūtos sasodīti labi. Bet nu rīt atkal gara diena. (devil)
Bet nu neko darīt pārdzīvošu, kas pārdzīvojams!
Šokolādīgi pirkstiņi- no izkusušā 3bita. Ko darīt? ļaut lai kāds nolaiza :D
------------------------------------------------------------------------------------
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru