Bailes

Nu ko. Skolā jāraksta kkāda argumentētā eseja par bailēm. Nu gluži īsti argumentēta nesanāca, bet tomēr kaut kas ir tapis :)

Kāds rakstnieks teica: ''Bailes ir tikai ilūzija- ļaujies tām un tevi pazudinās uz viem laikiem, jo tām piederi tu, tavs prāts un nelaimīgā kārtā arī ķermenis.'' Mēs baidāmies pazaudēt sevi, baidāmies no neizdošanās un sāpēm.

Kā cilvēki pazaudē sevi? Viņi uzņem citu identitāti un pielāgo to sev, nemaz nenojauzdami, ka viņi izposta to, kas viņi patiesībā ir. To, kas viņos ir tik īpašs.
Cilvēki nav droši par savu iekšējo spēku, un izmaina sevi, no kā ikkatrs iekšēji baidās.
Bez savas identitātes mēs katrs esam pilnīga nulle apkārtējo sabiedrībā.

Kad mēs neizdošanos uzskatam par joku, un kad mūs tas tiešām sāk baidīt? Robeža ,manuprāt, ir ļoti šaura. Ikvienam ir grūti apzināties to, ka ja mums kaut kas nesanāks, mēs varam sevi pazemot, un to negrib neviens. Tieši tādēļ mēs neriskējam. Bet ja mēs pilnībā neriskēsim nebūs arī panākumu, un panākumi nevar būt, ja mēs baidāmies izdarīt ko aplamu. Tādēļ, nebaidīsimies no lietām un iespējām.

Dž. Sentjana vēlējās mums paziņot, ka: ‘’ Sāpes ir brīdinājuma signāls. Cenšoties no tām izvairīties, mēs paglābjamies no bojāejas’’. Patiesi, bet ja mēs dzīvē izvairīsimies, no visa, ko sastapsim savā ceļā, mēs neizdzīvosim. Sāpēs daļēji ir mūsu iedomas, kuras mēs varam novērst, un tas arī ir jādara, kamēr tās nav ‘’iegrauzušās’’ pavisam dziļi. Mums sāpēs tikai tad, ja nemācēsim apieties ar sāpēm.

Bailes mums ir devis kāds augstāks par mums. Tas mums nav teicis kā mums ar tām ir jāapejas, bet nav arī licis neko nedarīt. Tādēļ izvēlēsimies ceļu pa kuru iet: mūžam baidīties, vai tomēr atstāt bailes tikai dažiem gadījumiem.

Un šito rakstīja lieneKāa.