Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
trešdiena, 2011. gada 16. februāris
Va sa ra
Atceroties vasaru.
Hei, līdz vasarai tikai 16 piektdienas, tapēc jāsāk atcerēties, ko sadarīju pagājušajā vasarā.
Nu lūk- galvenokārt, ieguvām 3. vietu bīčā [pludmales volī]. un ar to es ļoti lepojos. :)
Tad vēl iešana uz futbola spēlēm ar mazo māsu- Aneti. Tik lieliski. Un nesen viņa man iedeva gŗamatu ''mazā nāriņa'' pa kuras lpp mēs sarakstījāmies futbola spēļu laikā. Ou gāšs kā es mīlu to mazo nezvērēnu* :*
Tad vēl paballējām pa variņiem kopā ar brāli un Sinču. Murr, bija jautri gulēt pie skolas uz trepēm un visi domāja, ka mums nav visi 100%
Ko vēl varētu pastāstīt: mmm anetes svētki pie viņas silvā arī bija jauki. Baigie piedzīvojumi, visādas sarunas, dejošana, dziedāšana, teletūbiju apskāviens- wīi.
ļoti, ļoti daudz bilžu. Bet tās bisas ir tik atmiņām bagātas.
---------------------------------------------------------------------------
Bet. Šogad savu vasaru plānoju sākt ar izlaidumu. Tad sākšu domāt par trenniņiem un sacensībām. Daudz saļošos un peldēšu. Visam pāri labi pavadīts laiks.
Tomēr gribas izdarīt ko foršu: aizbraukt uz kādu pozitīvo pasākumu, nopeldēties pa nakti, labi nospēlēt voli, aizbraukt uz jūru. Un vispār pavadīt labāko vasaru ♥
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru