Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
sestdiena, 2011. gada 19. februāris
Divus vai neko.
Šodien tāds garšīgs garastāvoklis. Nē, bet tiešām..
Izdomāju to, ka man rokās nerinķo asinis, jo tās man ir mūždien aukstas. Traki ne!, bet esmu jau pieradusi.
Tam ta ram.- man garšo saldumi, un visādi kārum(i)+nieki(giggle)
A un vispār rīt man ir fotōsesija, tā kā būs jaunas bildes. Bet diez vai likšu te, savādāk kāds vēl - gop stop. :D
---------------------------------------------------------------------------
Nu vot- es zinu, ka tevi sakārdināju ar kārumnieciskām bildītēm. Tapēc es pati varētu aiziet un užstrumīt kaut ko gardu (devil)
Bet tu tikmēr aizčāpo: http://www.draugiem.lv/narvesen/api/konkursi/entry/4694?image=13046 paldies- murr :*
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru