Čauviņas pļaviņās!
Nu lūk, tā kā šodien paņēmu brīvu dienu, tad tapa dažas different bildes. Tas tā, lai dzīvi padarītu savādāku, jo tā kļuvusi tik vienmuļa.
Bet mēs cilvēki tik vienādi, mēs vairs nemākām atšķirties- tikai pielāgoties. Es nezinu, kā tu, bet es gribu atšķirties. Nu kaut drusciņ.
Mēs katrs varētu sevi parādīt savādāku, bet mēs kļūstam ko kopijas, līdzīgākas nekā lapas koka nolupušajos zaros. Vienīgais ar ko mēs atšķiramies no koka lapām, un viens no otra- mēs novecojam.
Līdz 18 gadiem mēs gribam pieaugt, un gaidam ar katru dienu, kad kļūsim vecāki. no 19-25 mēs sākam domāt- nu ko, esmu jau pietiekami liels, sākšu domāt par dzīvi. 26-29 gados saprotam to, kā pavadījām bērnību, un sākam domāt par paša bērniem, tālāk? ... tālāk mēs vairs nedomājam par pieaugšanu, bet par novecošanu. Vairs neviens neizdzīvo savu dienu, jo viņi tač skaitās- pieaugušie.
Neviens vairs netaisās ar plikām kājām izskriet cauri piemājas peļķei, neviens vairs nenobrauks pa kalniņu ar ''plēvi'', neviens vairs .. .. nebūs tik laimīgs kā bija.
Nožēlojami, mēs tikai skaitīsim sirmos matus, kas parādās uz galvas, sakārtosim domas, par labu neizdarītajām lietām.
Bet no otras puses, kapēc nevarētu izdarīt tā, lai mūžam būtu jauni? Tak vienkārši darīsim sevi laimīgu, izdzīvosim katru dienu, mīlēsim sevi un citus, pavadīsim laiku, tā lai ir ko atcerēties. Nu tā pa īstam, lai savos 90 gados varētu pateikt- zini ko draudzenīt- es savos 60 ņurkoju, 50 gados braucu ar ragavām, pa kalniņu. Bet tagad ar siltu kafijas krūzi, es varu atcerēties kā dēļ es dzīvoju! Un zini, ko es izdomāju? - es dzīvoju, sev. saviem bērniem, mīļotajiem, un laimei.
Kapēc laimei? Jo bez tās man nebūtu atmiņu, par katru dienu, veiksmes un dzīves!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru