Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
sestdiena, 2011. gada 12. februāris
Life is life
Ehh nu ko gada titāniks atkal tiek noskatīts.
Bet nu dažas atziņas, kas tikko radās.
Ka mīlestība var rasties vienā brīdī, un tā netiek kontrolēta. Ja tu mīli pa īstam, nav svarīgi vai beigās tu iesi bojā, vai tomēr nē. Protams, vieglāk ir ''pārgriezt visas virves'' un ļauties liktenim. Ne vienmēr šis liktens ir labvēlīgs, bet tomēr...
Kad kuģis nogrims nogrims arī tava mīlestība pret to. Bet ne mīlestība pret cilvēku.
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru