Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
piektdiena, 2011. gada 11. februāris
Jautājums par mani, atceroties tevi.
Remeber that day? :) No, sou you are realy stupid..
[fullhouse- hur biji tu]
Kur biju Tu
Kur biji tu kad nācu es?
Kur biji tu? Kad aizgāji?
Kur, un, kad un kāpēc?
Jautājumu pārāk daudz.
Un ja Tu saki – NĒ,
Ko tas man nozīmē,
Paklausīt vai neticēt,
Man tomēr bail ir nokavēt.
Piedz.
Un kad Tavs – Es nezinu,
Nozīmē – Vairs negribu,
Var jau būt ka ir par vēlu. 2x
Var jau nepaspēt,
Zelta mirkli nokavēt,
Bet Tevi pazaudēt,
Nav tā vērts, nav tā vērts,
Nav tā vērts...
Un ja Tu saki – NĒ,
Ko tas man nozīmē,
Paklausīt vai neticēt,
Man tomēr bail ir nokavēt.
Piedz. 2x
Bet ja šonakt zvaigznes krīt,
Varam laimi sagaidīt,
(uu-huuu-huuuu)
Un
ja mēness jūrā krīt,
Varam tikties kaut tu līt,
Kaut tu līt.
----------------------------------------------------------------------------
Tas tā, 5dienas noskaņai. Bet zinkā ir patiesībā, ka ir vērts darīt to, ko patiešām vēlies.
Bet atceroties visu nedēļu- gāja raibu, raibi. Bet visumā lieliski. Nu ko, nedēļas nogale ir sagaidīta. 5diena jau vakarā, bet lieliskii. Gaidu rītdienu :D
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru