Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
sestdiena, 2011. gada 26. februāris
Madžik
:)
6diena jau iet uz vakarpusi. Esmu paspējusi samērā daudz ko sadarīt. Piecēlos 10.00. Pasēju pie datora, aizsūtīju bildes kādas nu kuram bija jāsūta. Un sacepu keksiņus. ņamma- sanāca labi īstenībā. [tajā bildē arī ir šamējie]
P.S. esmu vienkārši sōo ''gudra'' aizmirsu skolā ģeō. grāmatu, un man 1dien tajā ir kkāds darbiņš un vēl objeti. Smmāart :D Bet neko- improvizēšu (giggle)
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru