Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
svētdiena, 2011. gada 20. februāris
Ella no frellas*
Un vēlreiz. Sou, es došos foķēties, tādēļ jāsāk visas mantas likt somā, lai sanāk foršākas un dažādākas bildes. Nedaudz sabijusies, bet tomēr laimīga.
Un es tev gribēju pajautāt: TU ESI LAIMĪGS/A?
Ja, JĀ- tad kapēc?
Ja, Nē- tad kapēc?
Un tomēr, vai dzīvē nav daudz pozitīvāku lietu, kā negatīvo. Iespējams, ka ir. Tikai tās jāmāk saskatīt♥
''Fotoaparāts- lieta, kas meitenēm liek dīvaini šķobīties un grozīties''
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Vairāk jā nekā nē, pat ja dažreiz liekas, ka ir otrādāk. :)
AtbildētDzēst