Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
trešdiena, 2011. gada 16. februāris
She's my girl, my supergirl
And then she'd say, it's Ok, I got lost on the way
but I'm a supergirl, and supergirls don't cry.
And then she'd say, it's alright, I got home late tast night,
but I'm a supergirl, and supergirls just fly. [reamonn]
Supergirl
Nosalušas rokas, jau kādu laiku bliež, pa apputējušo klaviatūru. Bet tikmēr prātā nāk domas, cik daudz vārdu un teikumu ir uzrakstīts izmantojot šo burtu jucekli.. Taustiņi ir kļuvuši par sen jau pārzināmiem, atliek tikai bliezt uz izjūtām.
Tomēr apskatot bildes, kas te pat mūs gaida interneta novietnēs, saprotam to, cik ļoti mums ir vajadzīgs kāds, kas par mums rūpējas, kāds- kam esam svarīgi.
Lai nu kā, es zinu to, ka kādam es esmu svarīga. Nu tā vismaz šķiet. Ja nebūtu, diez vai kāds man uzsmaidītu, aprunātos, pavadītu ar mani laiku- un vienkārši būtu ar mani, par mani.
Un es godīgi teikšu, ka apbrīnoju tos cilvēkus, kas spēj mani pieņemt tādu kāda esmu. Nedaudz riebīga, pozitīva, dīvaina un vēl daudz kāda- ar vienu vārdu varētu raksturot, kā - interesanta. Jo tas ietver visas īpašības, kas mani raksturo.
Un tomēr, vairāk ir cilvēki, kuriem es patīku vai kuriem es nepatīku?
Dīvaini, bet es nemācēšu atbildēt, jo es neskaitu ne draugus, ne ienaidniekus. Kapēc? Jo tad visdrīzāk skaitļi liks man aprauties, jo vairāk būs paziņu- ne draugu, ne ienaidnieku.
Es nemāku patikt visiem. Bet man tas arī nav jādara. Zinu tikai to, ka es mīlu cilvēkus, kuriem esmu svarīga. Jo arī viņi man kļūst par vēl svarīgākiem.
Es mīlu dzīvot- vienkārši, skaisti un skaļi♥
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru