stereotipi lai paliek tiem, kas tic

..es stāstu montai par to, ka ''liesmiņas'' puiši un meitenes aicināja uz viņu deju kolektīvu. Es tikai atteicu, jau sen gribēju viņiem pievienoties, bet tad vārdi: '' tas būtu dīvaini, es nezinu, tavam stilam/imidžam, ļoti dīvaini, ja dejotu tautas dejas.''. Kas to lai zin, kā viens vakar teica:'' Labāk nožēlo izdarīto, nekā neizdarīto''.

Gribās, bet negribās. Ak, mana dillema. Bet dejoja viņi vakar skaisti, tas gan.

dejas, dejas.

Un vēl ar vien mēdzu paviesoties objektīva pusē. Šoreiz jauns mēģinājums- dejotāju koncerts. Sabildēju. Un tālāk? - tālāk mana pirmā balle ar dejotājiem, bet es vienīgā nedejotāja starp tiem. Lai nu kā, mani iespaidi.

Sākumā jau likās, ko tad es, es jau tik tā dejoju, nevis tā, lai baigi griestu valšus. Uzlūdz dejot, to arī pasaku,beigās partneris atsaka, tu māki dejot, tev ir viegli vadīt. Uzlūdz cits, atkal sāku ar to pašu, un atteiciens- tu pat valsi māki uz vienu pusi, un tu nemākot dejot, tu māki un ļoti labi, nāc uz mūsu kolektīvu. un tā tas turpinājās. Nodejojusies biju ne pa jokam! Slapja mugura, galva un tā, trakāk nekā pēc trenniņa, bet bija lieliski. Un vēl tad, kad vienīgo, mētā augšā lejā, tad uz viena sāna, uz otra, likās 'vai, cik forši'. Dejas super, tā griezusies nebiju ilgi, lai neteiktu nekad. Patīk jau dejot.  Atkal jau brāļa draugi uzpeld un likās smieklīgi tas kopumā.

Atpkakaļceļā dziesmas, arī tad mani slavēja, diezgan izdevusies tā nakts. Lai nu kā, visi pa mājām, bet mēs 3 palikām #purvakojas. Es, Sigita, Mārcis. Tā nu šie- ejam uz klubu. hmm mārcis nezin, ka man nav 18. Bet mājās neļāva palikt vienai. Nu neko, gājām tā pat visi. Chillin- pajautāja dokumentus, Klondaikā tā pat, olimpikā gan iekšā tikām. Nu interesanti. Jo man dokumentu nav, bet mārcim līdz viņu vienkārši nebija. Ou vel, sigita chillinā paņēma 3 alus un braucām uz kojām.

Mums bija traki laba nakts. Taā ir jānobeidz gads!

Mērķu distance

Pāris dienas atpakaļ sanāca parunāt ar cilvēku, ar kuru sākumā likāmies tik tuvi, saprotami un līdzīgi. Tagad es apjautu to, ka tā nemaz nav, ka mēs esam ļoti dažādi, sākot no mūzikas stila un beidzot ar kaut ko man svarīgu- mērķiem.
Man šķita, ka visi domā, ko darīs pēc 5, 10 gadiem. Ko vēlas, par ko kļūt, kādu ģimeni, mēdz pasapņot par ideālismu, bet es maldījos. Es sapinos tajā visā, kā tā var nedomāt. Uz doto brīdi es domāju, ka jāpabeidz skola, un jāiestājas augstskolā, un mācītos kaut ko, kas saistīts ar sabiedrību, tā pat vēlme nākotnē dibināt ģimeni, būt laimīgai un patstāvīgai, tā , lai vecāki lepotos, es zinu, ko es gribu sasniegt un tiecos pēc tā.
Bet tad sarunas, un es saprotu, ka tā dara tikai retais un atbilde ir vienkārša: ''Mēs taču nezinām, kas būs rīt, varbūt mēs mirsim.''. Es mulstu un atbildu: ''Es arī nezinu, bet pagaidām vēl kapu nerakšu, jo es gribu ko sasniegt!''

Par mikimaušiem un mikipelēm.

Kas tas ir? Mans zīmējums, labākajam draugam, vecs solījums, varbūt ziemassvētku dāvana. Lai nu kā,kaut kas no sirds. Ar pasūtījumu: ''Uzzīmē kaut ko skaistu un mīļu''!

Ziema svētku tērpā.

-13 grādi pēc celsija. Laiks nelutina un cilvēku masas plūst starp veikalu plauktiem grābdami to, ko vien var sagrābt. Steiga, kā viesulis ierauj visu, pasējam naudu, un vienaldzīgas emocijas. Jo puse no tā ir tikai ķeksīša pēc, ne mazākā daļa emociju, vēlējuma, sirds siltuma. Tās ir mūsdienas, viss ir tikai tā pēc, ka tā vajag.

Izrotāta eglīte, pāris dāvanas zem tās, svecītes, ēdiena daudzums virtuvē, jā, tā tas sākās. Paēduši visi izklīst starp eglītes zariem un mulst no klusuma. Nav vairs laiki, kad kāds skaitīja dzejoļus, kad kāds dziedāja, vai kā savādāk. Tikai vārdi- tas tev, tas tev, paldies, lūdzu, paskaties. vaii.. Tie vārdi, kad saņem dāvanas. Izsaiņo, noblisini ačteles un paldies, man patīk! Cik vien bezpersoniski to var, bet lai izklausās, pēc īsta ''paldies''. Papriecājās, noburkšķ, un viss pa vecam. Pievēršamies televizoram, kādam koncertam un miegam.

Visa idealizētā pasaka jau sen saņurcīta guļ pagātnes atmiņās, par to, par laikiem, par emocijām. Tagad paldies par visu, paldies par neko un mēs saprotam, ka Ziemassvētki domāti bērniem, vai rozā briļļu īpašniekiem.

how

Dažreiz labākie draugi spēj kļūt par kaut ko vairāk kāda domās, bet tās paliek tikai domas, lai kāds arī varētu būt iznākums, jo ir nerakstīts likums, draugi ir ģimene un ar ģimeni attiecības neveido. Nīst vai mīlēt likumus?!

What hurts the most lyric

Jau jūtama Ziemassvētku dvaša, pāris dienas un jau tie ir klāt. Ir brīvdienas jau 3 dienas, bet man jau tas ir apnicis, šī bezdarbība kas mani moka. Tāda neierasta sajūta, ka tev nav jāsteidzas, jāpiepūlas, jāiespringst pie visām darāmajām lietām, kas jāpaspēj. Tukšums.
Ilgi gaidīta tā atpūta, bet beigu beigās pietika ar dienu, lai varētu turpināt iesākto ceļu, lai arī cik grūti tas būtu. Dažreiz šķiet kā mocības tas viss. Kritika, neizdošanās, pāris asaras, jā, tāda ir māksla. Ir tāds tievs striķis, kuru var pārplēst pie katras neizdošanās, to striķi sauc par pacietību, kas ir nenormāli jātrennē, jo padoties grib visi, ir lūzuma punkts, bet kaut kā ir jāizvelkas no tās bedres ārā, vieglāk taču ir iekrist nekā izkāpt.

Katrā ziņā, sirsnīgus Ziemassvētkus :)

Un es lasu cilvēkus, kā grāmatas.

Nogurums, bet panākums.

Kājas skriešus skrēja ātrā solī, lai paspētu uz tuvāko autobusu, un es varētu ieslīgs datorkrēslā un atpūsties. Pēdējā laikā, esmu samērā maz atpūtusies, kas liek man kļūt nemierīgai naktīs, jo pēdējās divas naktis esmu biedējusi cilvēkus, ar saviem nakts izgājieniem. Itkā jau nekas īpašs, bet tomēr.
Bet ja savādāk, tad man iet ļoti labi, esmu kaut kā saņēmusi sevī visus spēkus un daru no sirds, un ir rezultāts. Mākslā un nemākslā atzīmes priecē. Tā ir ka pa galvu nejaucas vajadzīgas un nevajadzīgas domas. Viss ir nokārtots tik tālu, kad jau sāk kļūt vientuļi.

Iedegšu sveci, klausīšos mūziku un ieslīgšu vienkāršībā, atpūtā no visa.

+1gads

17.novembris. Nu jau pirmā diena par gadu vecākā dzīvē. Bet šoreiz šis nebūs gruzīgs stāsts, kā lielākā daļa no šī visa. Kā man gāja?

Ceļš no Valmieras. Ar autobusu 17km. Esam klāt, viss kā parasti, sēžamies pie galda un salejam. Puiši jauc kokčas, vai bliež šotus, bet mēs ar Monci mēģinām baudīt savu  vīnu- nesanāk. Vispār kopā bijām 7- mani mīļākie kursabiedri. Aiziet sarunas par dzīvi, vienkārši mūzika, sēžam un smejamies. Romāns jau manāmā ''mamutā'' <- 24:00="24:00" a="a" apsveikums-="apsveikums-" apz="apz" ar="ar" atcer="atcer" bet="bet" bija-="bija-" birthday="birthday" c="c" d="d" dom="dom" dziesma:="dziesma:" edz="edz" es="es" esmu="esmu" flypside-="flypside-" happy="happy" iem="iem" ien="ien" intrigas.="intrigas." ir="ir" j="j" ja="ja" jaunu="jaunu" jo="jo" ju="ju" jumu="jumu" k="k" ka="ka" kas="kas" komas="komas" kta="kta" liels="liels" m="m" man="man" mana="mana" mani.="mani." nbsp="nbsp" nebija.="nebija." neteik="neteik" os="os" p="p" pat="pat" plak="plak" runa="runa" s="s" saist="saist" saj="saj" skan="skan" sm="sm" sumat="sumat" t="t" tas="tas" ts="ts" u.="u." u="u" un="un" vanu="vanu" vi="vi" viss="viss" visu="visu">Nākošajā dienā sms un dr.lv apsveikumi no dārgajiem cilvēkiem, patīkami. Apsveikums no Agates arī atmiņā paliekošs, itkā sms, bet tik gara un burvīga, tiešām, saistoša, smieklīga un bezgala mīļa.
Mana diena bija skaista, ar dažādiem piedzīvojumiem, iespējams, ka šo dienu neatcerēsies gandrīz visi klātesošie, tomēr es gan- uz mūžu.! 

Viss kā parasti.

Ir tā, ka nav nekā lieka, bet nav arī nekā tāda, kas pietrūktu pavisam. Dažas lietas, ar ko pamielot acis, dažas nenozīmīgas lietas ar ko iekvēlināt sirdi, bet vispār tukšums. Nav nekā tāda, dēļ kā ir vērts cīnīties. Un pārņem bezspēks, tāds kā sabrukums par visu. Nav vairs dēļ kā celties no rītiem un krist kādā cīņā, ir vienkārši brīži, dzīve, salds, nobrāzums. Nekā. īpaša. patīkama.sāpīga.
Uznācis laiks, kad varētu noslēgties pavisam sevī, vismaz šodien noteikti, man apnicis tas viss, kas ir. [Un es sev atgādinu, vēl tikai 1,5 nedēļas, un tad, jāmaina tā izturēšanās, dzīve un viss pārējais]. Viss prieks, kas bija sejā pagaist, un slimās kucēna acis arī aizlietas asarām, gan no iesnām, gan sāpes. Nepatika pret visu uznākusi, laikam nedaudz 'gruzī'.

Stulbāku iemeslu, laikam, attaisnojoties nebūšu ilgi teikusi, tomēr šīvakara saruna mani pamatīgi, laikam, mainīs, vismaz uz kādu brīdi, tā izturēšanās. Rīt būs 3dienas rīts, bet es mēģināšu celties ar visam savādāku skatu uz dzīvi, jo ar sarunu ar miesīgu māti sapratu, ka laiks beigt dzīvoties, kā līdz šim. Saruna pavisam vienkārši iesākusies ar to, ka pīkstu, ka man ir slikti dēļ iesnām. Sūta mani pie ārsta. Bet tur neesmu parādījusies gadus 2 noteikti. Bet es pati varu ārstēties, būs labi, ne pirmās, ne pēdējās iesnas. Aiiiziet. Turpinājumā pārmetumi, ka es par maz runājot. A ko man runāt, ja man visa dzīve sastāv no pilnīgi kā cita, man nešķiet saistoši klāstīt vienu un to pašu- kā man iet pa skolu, tā nu izstāstu ka labi un viss, vairs nesaistošas ikdienas tēmas, par naudu, un nekas īpašs. Pat mums kursā ir daudz interesantākas ''standarta'' tēmas, par kurām vāramies ikdienā '' bļeģ, nahuj, sūdi un sekss'', jā, tā tas ir. Nu tad nu mātei sāku stāstīt, ka es nerunāšu par kaut ko citu, ja es to neesmu darījusi visu dzīvi, es nespēju pēkšņi sākt stāstīt nezinu ko, es , laikam, jau ilgi esmu prātā vecāka, nekā var likties, par sevi uzņemos atbildību jau ļoti ilgi. Un otrais gads, kad mājās principā nedzīvoju, tā nu es atradinos, no pašsaprotamām lietām. Laikam, būs tas jāsāk darīt vēl uzkrītošāk, jo dažkārt sajūta, ka es tikai traucēju. Varbūt ierasties mājās tikai ik pa 2 nedēļām, vai 3. sāku apsvērt šo domu, bet prātā ielaužas vecvecāku klaigas, kad ''Lienīte'''atkal ir mājās..

Nepatika man šodien ir. Un slimums. Jā, slimums man liek domāt visādas fakin stūlbas domas. Viss nojiet no ceļa. Iedvesma, kur tu esi.?!

Jauns gads..

Tie brīži, kad mūzika mājas kinozālē apklust un ir dzirdama tās šņākoņa kura ir patiesi kaitinoša. Un saule mani modina jau retu rītu, apkārt ir tumsa. Pat dienā ir apmācies. Lai nu kā, šodien man viss ir noskaidrojies.
Es sēdēju gultā, klausījos mūziku un visu sapratu.

Dzīvē viss iet uz priekšu, lai kaut ko sasniegtu tik tiešām nākas kaut ko zaudēt. Un ir pienācis laiks arī man zaudēt kaut ko. Kādreiz bija zaudēta pašcieņa un ticība sev, bet tagad gan nē, vairs nē. Es negribu būt cilvēks, par ko tiek domāts tad, kad ir slikti. Tā nu pēc pārdomu kalniem es sapratu to, ka drīz jau atkal būšu pa gadu vecāka. 17. Jaunu gadu gribu sākt jauni, savādāk. Jā, es nesāku jaunu gadu no decembra, bet no savas dzimšanas dienas. Tā nu lēnām sāku visu īstenot.

Šodien jau istaba kļuva mazāk piekrauta, jo visas nevajadzīgās lietas tika izmestas. Dažbrīd sajūta bija tāda, kā izmestu atmiņas/ lai gan dažreiz gribētu neatcerēties/, viss kļuva tīrāks, un mana apziņa arī. Es mainīju savu dzīvesvietas izskatu. Sāku mainīt arī savējo, bet to jau visi zina, ka esmu nepieradināma personība. Mainās attieksme, un nu jau sākšu ļoti cīnīties par katru mazāko sīkumu, jo savādāk nav vērts dzīvot. Es tiešām gribu sasniegt visu ko var, es negribu būt tāda kā visi, es taču esmu ekstravagantā liene.

Šajā rakstā, laikam, vienīgās asaras ielauzīsies tikai tādēļ, ka nāksies zaudēt kaut kādu daļu no manis- pundurtrusis. Vienkārši viņam ir vēzis. Jau nedzird, pastaigāt grūti, un jāa. Es negribu, lai dzīvnieks mokās. Tā bija īsta nepieradināmā mīlestība. Tā dēļ tiešām man acīs iezogas asaras, bet nedaudz patīkamāka ir apziņa, ka trusis pie mums nodzīvoja kādus 6 gadus stabili, nevis mocījās veikala skatlogā, bet plašā būrī un mīlestībā. Jā, vecums, tas pienāks visiem...

p.s. Jauna dzīve, jaunas iespējas. Es tās meklēšu, un tu?

That's never free

                        Dīvaina sajūta saprast to ka viss pagājušais pašlaik ir arī atlikts malā. Apmēram pēc gada tas viss ir tā kā tam jābūt. Itkā jau tās sajūtas nekad neatbrīvo, bet vismaz tagad ir tā savādāk. Tā vienkāršāk. Nedaudz patīkamāk. Tikai nedaudz biedējoša ir tā sajūta, ka skaties cilvēkam acīs un tur tikai vienaldzība, apmēram tā, kā nekas, nekad nebūtu bijis. Viss kā ierasts. Un tikai parasts- čau!

starp zaudējumu un uzvaru.

 Un tā dīvainā sajūta ir iekšā vēl ar vien. Es postu savu ceļu atkal, rauju matus un kliedzu, iekšēji kliedzu par to, ko es daru nepareizi, kas es esmu, un kam man jābūt. Es esamu sajukusi tik tālu, cik iespējams, es vienkārši- skumstu pēc kaut kā. Bet pēc kā tieši?- es nezinu, jo esmu apjukusi.

Man laiks skrien tik ātri, ka es pat nespēju aptvert to. Visas dienas paiet nemanot, ir tik daudz kas pateikts, tik daudz, kas izdarīts, un labums?-- nekāds īpašs. Vēl ar vien tās mazliet smieklīgās piezīmes, par to kā man ar viņu un tādā garā. Cik nožēlojami, nekā jau nav un nebūs. Bet vai tas ir tas, ko es vēlos? Es īsti nezinu, ko tieši es vēlos, un tas ir mans lielākais klupšanas akmens- nezināšana. Varbūt arī es zinu, ko gribu, bet negribu atkal lai sāp tur- krūšu rajonā. Viss ir skaisti un labi, līdz viss sākās un beidzās. Pa vidam un pirms tam viss ir lieliski.

Nedaudz bail pazaudēt atkal kaut ko, bet vai vispār ir ko zaudēt, jeb viss jau ir pazaudēts? Ko es iegūšu ja darīšu, un vispār aii... Es atkal apjūku jautājumu plūsmā un tikai domāju, kā būtu, ja būtu. Bet nekā jau nav, tās ir tikai spēles, kur zaudē tas, kurš pirmais pasaka - jā.

Ar nosnigušu skatu uz dzīvi.

Ar nosnigušu skatu uz dzīvi es sēžu beidzot savās mājās. Jā, divas nedēļas nebiju bijusi šeit, un tomēr, lai ko es teiktu, man pietrūka māju. Tā miera, un mīlestības, tās sajūtas, ka esi gaidīts šeit. Pat ienākot un apsēžoties suns pielīda tuvu, pavisam tuvu klāt un vienkārši mēs baudījām viens otra sabiedrību.
Bet ārā turpina snigt. Nejauši uzieta viena dziesma, kas skan jau pārdesmito reizi, bet man neapnīk.. Ārā nu jau sasnigusi paliela sniega kārta, bet es sēžu siltumā un domāju par visu.

Šķiet, ka viss ir sagājis rozīņu biezputrā. Es sāku apjukt savos dzīves piespēlētajos līkločos, bet es jau to novērtēju. Laikam, tāds sava veida pārbaudījums ir atnācis man kārtējo reizi. Daudzi jau saka, ka negribētu būt manā vietā,..
Pakrūtē viss ņirb un domas pa galvu vēl jo ātrāk. Ir tāds teiciens: ir cilvēki kas šķirsies daudz, bet vienmēr satiksies atkal. Mani arī piemeklējis kaut kas tamlīdzīgs, bet par to, varbūt, vērts tikai klusēt.

http://www.youtube.com/watch?v=vJD2ECOmk8I&feature=related

welcome to the hell

Saules stari ielaužas viegli pelēkajās viesnīcas sienās. Iezogas man acīs un liek nojaust, ka arī šī diena būs viena no saulainajām, tieši tāda ar kādu jābauda rudens, viegli saltā, garša. Kad lapu virpulis iegriežas aiz kādas ātri braucošas mašīnas tu saproti, jāa, ir iestājies tas rudens valgums. Ne tikai dabā ir tas rudens arī sirdī nu jau viss ir sacelts kājām gaisā!

Droši vien piefiksēji iepriekšējo ierakstu, kas tika rakstīts ar tādu naivu vieglumu, bet trīcošu sirdi. Nu kā jau teicu, izgāju ārā ar savu, kādreiz, mīļo un vienīgo. Pagājuši mēneši, mainījušies gadalaiki, mainījušies paši. No neaizmirstamiem pārdzīvojumiem un piedzīvojumiem palikusi diezgan cieša saikne. Ar mēnešu garu intervālu beidzot tā kārtīgi sasveicinājāmies un viss turpinājās..

.. sazvanāmies, satiekamies, priekšā vēl 6 nepazīstami cilvēki. Mani lepni iepazīstina nosaucot vārdā. Pēkšņi visi izklīst un pēkšņi atkal satiekas lielveikala kasē, kur viegli tiek pirkta stiprā dzira. Pēc mirkļa jau sēžam netālu no gaujas, rudens dzeltenums un savairojušies cilvēki, jau 11. Es vienīgā meitene. Vakars jau kļūst dzestrs, bet es jau neuzvilku kādu siltāku džemperi.. Viņš pan piedāvā savējo, bet es tikai atsaku- ir labi. Lepni tiek stāstīts, cik laba es biju, ka esmu vismīļākā. Atkal pūlis paklīst un paliekam 3jatā. Pudele jau tukša, bet stāsts turpinās, viņš gribot mani atpakaļ, es viņam nozīmēju daudz. Es nekad neliedzu viņam iet ballēties, un darīju to pati, mēs atpūtāmies gan kopā, gan atsevišķi, viss esot bijis lieliski.. Es mulstu no tā visa.  Pēkšņi iezvanās telefons, tur viņa iespējamā bērna māte. Viņš nospiež, jo nav laika, lai runātu ar to raganu.. Stāsti turpinās un.. .. un viņš liecās lai noskūpstītu. Es tikai atsaku- tev ir tava bērna māte.. Tā jau tas viss nebeidzās, un es apmulsusi sēžu vēl šodien..

Galvassāpju cienīgs teksts.

Jūs droši vien domāsiet, ka šis viss atkal ir par skolu, bet nē. Atkal vecās mīlestības, nu labi, cik nu mīlestības, bet patikšanas. Cik patiesībā truli tas skan, bet tomēr, kājas saļodzās vēl ar vien.

Vakars kā vakars. Daudz darbu, maz laika, bet no noguruma ne vēsts. Kā saka, ierasts vakars kojās. Parunājos skype ar draugiem un domāju pieķerties mācībām, jo nākošnedēļ taču skates un darbu ir daudz. Pēkšņi uzraksta kāds, uz kuru pat paskatoties saļodzās kājas, sirds sāk sisties ātrāk, bet jau pēc puss gada netieku skaidrībā vai tas ir pozitīvi vai vairāk negatīvi. Es apmulstu, bet atbildu. Izrādās viņš ir dj un liek klausīties mūziku. Tā nu šī vienkāršā skype sarakste ieilga uz aptuveni  5 stundām. Sākumā jau nekas. Līdz beigās raksti, par to, cik ļoti es viņam pietrūkstu, ka biju labākais, kas ar viņu noticis, tagadējā draudzene esot ragana, bet pamest viņš viņu nevar, jo ir bērns. Nekādu strīdu, nežēlīgas ballītes un neaizmirstami piedzīvojumi, tāda sava veida dzīves baudīšana. (ar apmulsumu lasu turpinājumu). Viņš gribot mani atpakaļ..
Tik daudz patīkamu vārdu, tāda burvība. Bet cik sekli tas viss ir. Vienreiz jau izdarīju to izvēli un nebija pareiza, ne arī nepareiza. bet nē. Kas bijis bijis un tā vairs nav. Lai gan piekritu šodien iziet ārā. Pareiza vai nepareiza izvēle tā bija, to spriedīšu pēc kādām pāris stundām...  Sajūtu kņudinošu sajūtu pakrūtē, nedaudz bail. Bet kā saka, uz viena un tā paša grābekļa jau divreiz nekāpsi.

Brīnumu putekļi

Jūs pat nespējat iedomāties, kā es esmu sailgojusies pēc lielas tējas krūzes un kādas mīļas un tajā pašā laikā smieklīgas filmas. Mana dzīve tikai griežas un es sprāgstu no tā visa. Katru dienu pavadu ar dusmu dzinuli sevī un uz kādu to izgāžu, par niekiem. Es sāku ienīst šī gada skolas dzīvi. Ne jau mākslas dēļ, bet tās dzīvošanas. Te visi ir tik uzspīlēti un nepatstāvīgi kā tādi surikati. Nu man tiešām tas ļoti kaitina patiesībā. Ar katru dienu es gribu savu kāju spert kādā dzīvoklī, kurā vakaros es varētu ieritināties mīkstā segā pilnīgā mierā un klusumā. Ar mācībām pie rokas. Bet nē, te apkārt kverkšč skuķi, zviedz no rīta līdz vakaram un savu bionikas konspektu es nespēju uzrakstīt. Kā man riebjas tas viss. Lūdzu palīdziet man izbēgt no tā vājprāta.
Galva kūp, darbu ir tik daudz, ka nezinu kā lai visu pabeidz, bet nu es cīnīšos.

Jāa, visu šo ierakstu sāku ar diezgan izmisīgu skatu uz dzīvi. Bet, tomēr, arī man ir kas patīkams dzīvē. Kas tāds, kas piedod dzīvei asāku garšu. Kas tāds ar ko es nespēju strīdēties, jo vienmēr, kad es to vēlos man atbild: ak, tad, pastrīdēties sagribēji, ja? Un es apraujos. Kaut kāda laime patiesībā.

Wake me up

Monsters inside of me.

Viens mēnesis skolā aizvadīts un atliek tikai šad tad atcerēties, ka tas pagāja traki. Tiešām traki. Negulētas naktis,jauni cilvēki, balles, un daudz mācību. Iepazītas vēl neiepazītās cilvēku personības un pierasts pie savējām. Viss itkā kārtībā, nu vismaz nesūdzos ne par ko daudz.
     Šodien atkal bija vēlme blondus matus, nu aizgāju pēc krāsas un nokrāsoju, bet kā zinādama ka nekas nenotiks arī nebēdājos, jo no sarkanajiem man tik ātri vaļā netikt. Nu nekas, dzīvosim ar sarkanajiem. Viss taču ir lieliski.
     Pamazām tiek pierasts pie visa, un aizmirsts sen iemīlētais. Atkal acīs asaras, bet zinu tač, ka arī es tagad esmu diezgan laimīga, tomēr grauž jau tā pat. īsziņas signāls  nu jau ir ierastais iemigšanas tonis un dienas režīma sastāvdaļa, tikai vēl nemaz neliekas, ka tas ir īstais, ilgi gaidītais.
     Arī rudens ir klāt, šogad tāds dzeltens pagadījies. Un es apjūku visā savā tekstā. Es gribu lielu tējas krūzi, jo ir mazs dzīves apnicīgums uznācis. Tikai nezinu, kā lai to maina. Itkā viss šķiet tik balts, bet tajā pašā laikā melns. .. un noskaņ sms signāls.

holding up

Jo vairāk mēs atrodam, jo vairāk mēs pazaudējam. Jo vairāk mēs zinām, jo vairāk mums sāp. Jo vairāk mēs uzticamies, jo vairāk tiekam pievilti.

Beidzot man ir laiks lai izrakstītos no sirds. Jo ir pagājušas pirmās divas nedēļas no otrā kursa sfēras.  Skolā šis tas ir mainījies, precīzāk cilvēki. Visi palikuši daudz drošāki,  tādi riebīgāki.  Ballītes tiek iegrieztas katru nedēļu, tā pa skaļo. Patīkami, tikai nu jau vairs tām neatliks tāds laiks, kā šīs nedēļas. 

Darbu mape glabā vēl nesāktus darbus, kuri ir jāsāk, lai cik slinka es arī nebūtu. Pavisam drīz, drīz. 

Visumā tā savādi. Itkā prieks par visu, bet itkā nē. Es nezinu. Trūkst dažu emociju, un esmu iegrimusi vienaldzības upē. Neko negribas, kā tikai padarīt visu, kas jādara. Pat nav sanācis laika pucēties, kā tas man bija pierasts. Gribas ātrāk ietīties segā un gaidīt nākošo dienu. Pat cilvēki man sāk apnikt. Nesaprotu kas man uznācis. Laikam kāda rudens nepatika. 

Ar reklāmistiem gan man iet jautri. Trako kā paviāni, kamēr es guļu.  Jāa, katra diena vismaz jautra man ir. 

Ai, ko nu es te cenšos rakstīt, nav man vairs rakstāmā garastāvokļa arī. ķeršos klāt darbiem.  Ar zīmuli pa lapu dragāa.

Look around

Te pat starp debesīm un zemi dzīvojos. Citreiz labākas dienas, citreiz ne tik. Mans izskats mainās ar katru brīdi, laikam neesmu atradusi to ar ko esmu pašapmierināta, jeb varbūt, arī esmu tuvu tā atrašanai. Pat šodien matu krāsa jau no spilgti sarkanas/oranžas kļuva karogsarkana- nu tāda tumša. Nepierasts skaistums. Es laikam esmu nepieradināma, un mainos ar katru brīdi, uz labo vai slikto pusi es nezinu. Daudzi uzskata mani par azbesta veceni, citi par mīļuma iemiesojumu, tā jau priecē, ka katram ir savs viedoklis.
          Tūlīt jau skola. Mana māksla. Es jūtu jau grūtības, tās var aizsniegt ar mēli. Bet vēl 2 dienas, kuras es baudīšu viscaur,
          Rīts sāksies autobusā ar gulben's draudzeni, ceļos uz mīļpilsētu.  Tad nu tur paredzēta sava veida reklāma/izpriecas/vajadzība bet nu fotosesija ar quattro. Skolas vajadzības tā kā.  Vēlāk jau uz citu māju, pie citiem cilvēkiem, tad jau lielā balle uguņošanā, cerams ka mana spogulene spēc iemūžināt arī tādus brīnumus, katrā ziņā, gribas tādu varenu balli pēdējās dienās, kā nekā.

       

Laimīgā diena

Beidzot. Beidzot mana laimīgā diena ir pienākusi. No rīta ieeju dr.lv pēc tam twitterī. Un twitterī ziņa, ka esmu laimējusi ielūgumus uz lielo uguņošanu valmierā. Nu tādi laimes kliedzieni un jā, beidzot arī man laimējās. Vēlāk jau tīrību kārtību manā istabā. Viss, kas vecāks par gadu bez žēlastības devās uz mistkasti. Tā nu smuka istaba pirms došanās projām.

will last, till the end.

Un atkal viss ir sācies no gala. Es nezinu kā justies- laimīgai vai nelaimīgai. Viss atkal ir apgāzis manas shēmas par pusi manas dzīves. Atkal ir uzradies vecais fīlings pret kādu, un tas man tik ļoti jauc galvu un iemet tur vecos mirkļus. Bet es taču tur pati biju vainīga. Kā man sāp sirds. Puss gads apkārt, bet tāda nejauka sajūta ikreiz kad satieku, redzu, jūtu un dzirdu. Visu laiku es domas kliedēju ar to, ka apkārt bija viņa nīstoši cilvēki, pasmējāmies, parunājām par un ap. Bet es tā vairs nevaru, jo kādreiz es gāju un turēju viņa roku un teicu, ka man viņš ļoti patīk. Nožēlojamā es. Pirmo reizi kad es pārkāpu pāri saviem noteikumiem es zaudēju kaut ko tik ļoti svarīgu, lai gan tajā brīdī tā nelikās. Laiku jau atpakaļ nepagriezīsi, bet ja jūs zinātu kā tas grauž.
Kad man to stāstīja viņš, man nelikās ka tā kāds var patikt, nelikās. A tagad kad tev šī cilvēka nav blakus, var just to tukšuma sajūtu. Un stūlbākais jau tajā visā ir tas, ka nav spēja ieskatīties citos cilvēkos. '' Apskaujot vienus, atceramies citus..''

''.. bet es ticu, ka viņš ir laimīgs. Gribētu kādu daļu no viņa laimes sev, jeb viņu man. Bet tagad tikai tukšums.''

Nomocīta Liene.

Ar noguruma pilnu skatienu mēģinu izveidot sakarīgus teikumus. Pa galvu šaudās domas par to, ka pēc nedēļas jau skola, bet tas jau nav slikti, lai gan pat negribas domāt, cik negulētas naktis būs tad. Bet problēma ar dzīvošanu, tikai nedēļa, bet nezinu pat kur lai dzīvo. Ak, šīs mākslinieku problēmas.

Šodien varētu iet pabaudīt feinu mūziku te pat estrādes ballē, bet nav vēlmes, rīt autokross- mana mīļākā padarīšana, bet arī negribās. Man neko negribās, tikai sēdēt, nē labāk gulēt un klausīties mūziku. Jo pēdējo vasaras ballīti iegriezīšu atkal valmieras ritmos. 1.septembrī.  Maisās pa galvu lietas, ka jāgatavo jau līdzņemšanai uz skolu, deaaaim!

Es nejūtos kā savā ādā. Es jūtos vasaras piebeigta. Man vajag mākslu. Tikai mākslu, ne datorus, kuri ir mana specialitāte. Es un otas. Paldies. !

Lūdzu, dārgā pašvaldība, iemet mūs 7 cilvēkus ''naktsmītnēs'' lai vismaz dzīvošanas lieta būtu nokārtota. ♥

Kailais saprāts.

it is easy to take off your clothes and have sex. people do it all the time. but opening up your soul to someone, letting them into your spirit, thoughts, fears, future, hopes, dreams... that is being naked

Apstājies klusuma elpā.

Princešu lietas, kas par savu klātbūtni un kādreizējajiem laikiem tikai atgādina tad, kad no tiem notriecu putekļu kārtiņu.

Pēdējā laikā nav bijusi pilnīgi nekāda iedvesma, lai kaut ko rakstītu. Vairs iekšā nav to sāpju, un pārguruma, kuru rezultātā varētu rakstīt. Tagad tāda brīvības sajūta, jo viss liekais ir izsvītrots no manas dzīves. Pāris cilvēki, pāris darbi, milzums pārdzīvojumi atstāti kaut kur pagātnē. Ar dziļu elpu metos kārtējā piedzīvojumā, bet drīz jau mana elpa atkal aizrausies un sāksies kārtējais skolas gads, vēl tikai- nedēļa. Nedēļa pēc nedēļas, mēnesis, pēc mēneša un mana diena arī klāt, un atkal jau par gadu vecāka. 17. Dīvaini.

Lelles un leļļi jau sen aizmirsti, princešu lietas arī, tagad sācies monstru karalienes laiks. Māksla mani apbūrusi vairāk nekā kas cits. Tā māksla kas liek ģērbties kā monstram, tā māksla kas no rīta liek rosīties un dejot mūzikas ritmos, bet vakarā nostaļģiski slaucīt asaras par pagājušo, tā māksla kas liek dzīvot ikdienu.  Jauna dvesma radusies man. Tā rezultātā pieteikusies karsēju komandā savu pacietību un izturību trennēšu tieši tur.

Saprasts, kuri draugi ir tie, kurus nevajag pazaudēt, saprast kuri draugi jau ir pazaudēti. Viss ir līdzsvarā. Bet es zinu to, ka lai cik grūti ietu es esmu īstajā vietā. Tikai jācīnās.

Ibio peso

Šādi sāku jauno gadu- kā pirmajā bildē, un šādi sākšu nu jau šo mācību gadu. Iekāpu meikoverā.

Cause a bottle of vodka, is still loged in my head.

#Black is my gold.

Šķiet, ka veselu mūžību šeit nekas nav ierakstīts. Maza putekļu kārta parādījusies uz bloga. Šorīt mēģinās atdzīvināt šo ieskābušo produktu.

Dažreiz burāju pa laimi, dažreiz zābakos smeļas dubļi. Patiesībā tā dīvaini, bet ar laiku jau pierod. Dīvaini ir arī apzināties to, ka es cilvēkiem ātri iepatīkos, bet ne vienmēr es spēju nesagraut visu.  Pēdējā laikā teiciens ''skumīgi'' man kaut kā pielipis, bet pašlaik tiešām ir skumīgi, nu varbūt ne morāli tik ļoti, kā dziļi zemapziņā.

Vakar aizdevāmies uz valmieru. Viss kā parasti, pieēdamies un gaidam pārējos pacanus. Puiši jau met uz mani acis, jo nu jau spilgti sarkanie mati ir redzami pa gabalu. Dodamies tālāk, līdz ieklīstam ballītē. Diezgan traka tā ballīte patiesībā, tādi skandāli, ka vai. Bet, laikam, viss kur es uzrodas kļūst par meksikāņu seriālu. Tā nu mans kursabiedrs bija tik sagruzījies, ka gatavs braukt uz Angliju, jo redziet man viņš nepatīk kā ne tikai kursabiedrs. Tad vēl durvīm stikls izbira, kkāds čalis pazaudēja krūmos telefonu, ''pa diršanu'' aizgāja 5ls gānim, skumīgi patiesībā. Tomēr man kaut kas patika tajā naktī.
Aiziet uz prāta vētras koncertu. Nē, mums nebija biļešu, un mums arī nebija pirmās vietas koncertā, mēs koncertu skatījāmies no kādu 300 metru attāluma, uz tilta, zvaigžņotas debesis, un man mīļas dziesmas. Tā emocija kas uznāca bija tik fantastiska, ka es tikai stāvēju un klausījos, lūpas savilkās dziesmu vārdu ritmā, un bija skaisti.
Laikam nevaru sūdzēties ar piedzīvojumu trūkumu, bet tas,laikam, tapēc ka mainos es. :)

apdomā.

Yēe! Pagājis vēl kāds piedzīvojums, par kuru es neizplūdīšu, bet to ņemšu vienkārši kā zemtekstu visam turpinājumam.

     Laiks gājis un pierādījies tas, ka es esmu savādāka, nekā citi. Nu vismaz lielākā daļa. Domāšana nedaudz savādākā līmenī un nākotnes ieceres, uz ko tiekties, kas jāpiepilda. Savādāka humora izjūta un morāles vērtības, es visu uztveru, nedaudz vienkāršāk
     Arī mammai stāstīju par to cik grūti bija sadzīvot ar vēl 3 citām meitenēm istabā 2 dienas, turpretī kojās es gadu nodzīvoju ar vēl 3 meitenēm. Atšķirība tajā visā? Māksla. Ar ''parastiem'' nosacīti, cilvēkiem dzīvot kopā ir savādāk, visam ir tieša uztvere, tev jādomā, kā lai neizskatās muļķīgi, kā lai dara to, kas jāpatur pie sevis, kas... Bet ar mani un māksliniekiem ir pavisam savādāk, mums nav kauna darīt kaut ko, runāt par visu, smieties, un vienkārši darīt visādas frīkainas lietas. Tas tā dīvaini, ka tavus jokus nesaprot un pēc netīšas atraugas tevi uzskata par pārāko muļķi. Joki mums ir savdabīgi, pie tiem ir jāpierod, savā sabiedrībā, mēs esam daudz brīvāki un neuzspīlētāki. Mēs neesam uzspīlēti un negrasamies būt tik pieauguši un darīt lietas, jo citi tā dara. Mēs fantāziju varoņi tiecamies pēc mērķiem ar neuzspīlētu pieaugušo domāšanu, bet bērnu smiekliem. Zinādami sekas, mēs pieņemam izaicinājumus, un kaut kā sanak viss daudz savādāk- interesantāk.

Mana kompānija nu ir mākslinieki, pilnīgi savādāka suga. Bet kā teica mana mamma:'' Mākslinieki ir jāpieņem!''
Tā ir, arvien grūtāk atrast kopēju valodu ar normālajiem cilvēkiem.

Valmiera-Smiltene

Sveiki draugi. Tad nu atkal neliels ieskats manā ikdienā.  Vienu dienu ļoti spontāna ideja- dodamies uz valmieru rīt! Labi, nav divreiz jāsaka, viss somās un dodamies izklaidēties. Uztaisījām ballīti, vairāk parunājāmies ar draugiem, padziedājām un tā to visu kopā līdz kādiem 5 no rīta, tad jau 7 cēlāmies un devāmies atpakaļ- uz Smilteni.
Smiltenē rīts kā rīts, karsts un diezgan mokošs. Aizgājām mājās un gatavojamies vakaram. Omes skapī iztaisīta revizija un piedūrīgākās drēbes uzvilktas mugurā. Jā, mēs uz ''Putu paradīzi'', jeb nu ballīti putās apmeklējām kā bapkas. Kapēc?- jo neviens to nekad nav uzdrošinājies, bet ir taču jābauda dzīve. Tā nu gari svārki, blūžu blūzes, lakati, un saulenes, kaut kas tamlīdzīgs sanāca. Ballīte atklājās, un mēs dodamies, visiem apkārtējiem- tāds wtf dude. Bet fotogrāfi jau mieloja savus objektīvus ar mums dažādās pozās. Tā un šitā- jā, jūs esat labākās. Omes aizgāja un sāka kalbasīt. Un kļuva par GO GO dejotājām, katra uz sava podesta, tas bija emociju pārplūdums. Visi kliedza, lēkāja, fanoja, filmēja, fotogrāfēja, mēs bijām vakara naglas. Tāaaaas emocijas no publikas, ka divas omes skrillex ritmos hujārī pa to podestu. Bija vienkārši neizsakāmi smieklīgi. Tagad gaidam bildes, lai redzētu kā tas viss izskatījies no malas! :)

Mēs bijām labākās! :) Un kā jau mēs savā starpā runājām, ja mēs sakam, ka izdarīsim, mēs izdarīsim :)

- un nē, tā nav bilde no ballītes. Tās ievietos, kad būs!

Parks

Brokastu vietā Parks.

Sapņi piepildās

Positivus festival'12

Čau! Esmu mājās no positivus, gāja tiešām pozitīvi. Nestāstīšu neko gari, jo man patīk, ja uzjautā personīgi kā gāja. Katrā ziņā kaut kas labs starp visiem maniem negatīvajiem rakstiem. Super!

^Bildē triānas parks. Un vispār es arī tur esmu, precīzāk manas rokas te labi var redzēt. Nuum pirmajā rindā 3 plaudējošās rokas.

Kad sapņi sabrūk!

Un vai jūs zināt to sajūtu, ka sagrūst sapņi?- es zinu!

Jā, manus sapņus apēda haizivs, nu labi nē. Šogad bija iespēja iekļūt latvijas jaunatnes pludmales volejbola čempionāta pirmajā trijniekā. Tas bija mēneša attālumā, tik tuvu, bet tomēr par tālu. Var jau būt skaudīgi cilvēki, var, bet nu kapēc jāizbojā citu cilvēku ieguldītais darbs. Es jūtos- sagrauta patiesībā. Kad man pateica, ka šogad vairs volejbolā nevaru piedalīties es biju ļoti nikna, nu ļoti, bet beigās neko citu nespēdama izplūdu asarās. Visi mani mierināja, ka tu zini, ka varējāt uzvarēt un to izdarīsiet atkal, tikai ne šogad.  Cik riebīgi! Tā nu mans volejbols ir beidzies, pat tā īsti nesācies, skumīgi!

Lasīju arī vecos bloga rakstus, pat nezināju smieties vai raudāt, bet kaut kas no tā visa arī pietrūkt. Tik labas atmiņas. Ne visas, bet tomēr. Ir pagājuši vismaz 4 mēneši no tiem rakstiem kurus lasīju, bet tik daudz kas ir manījies. Cilvēki nākuši un aizgājuši, lietas notikušas un gadalaiki mainījušies. Neslikti. Ir pierādījies kas ir draugi, kas nē. Kāds meksikāņu seriāls ir beidzies. 

Tagad ar nepacietību gaidu vēl 5 dienas, līdz manam karstākajam vasaras piedzīvojumam- positivus festam. Es vienkārši esmu sajūsmā par to!

Jo tu..

Trīs lietas mani moca no mazotnes: kas biju, kas būšu un esmu kas es?

/F.Bārda/

Dažreiz liekas tik muļķīgi iedomāties to, ka es esmu tik jauna, bet tomēr, uzskatu, ka man ir tik daudz problēmu. Bet ir jau arī. Es bieži sev uzdodu jautājumu:'' Ko dzīvē es nožēloju visvairāk?''. Un man ir kalni ar atbildēm uz šo jautājumu. Galvenokārt visas no tām ir saistītas ar cilvēkiem, kurus pazaudēju, darbi, kurus neizdarīju, bet es tikai knapi esmu iedzīvojusies savos 16.  Puse no tā, ko es esmu darījusi ir uzskatāma par muļķībām, kuru dēļ es pati galvenokārt uztraucos. Tas ir noticis tad, kad esmu izkāpusi no savu vērtību sistēmas un gluži vienkārši metusies kārtējā iespējā baudīt. Bet re cik daudz pa saviem 16 gadiem esmu nožēlojusi. Mmm.

Tā nu izdomāju šo jautājumu uzdot savai 73 gadus vecajai vecmammai. Klausies vecomamm:'' Ko tu dzīvē nožēlo visvairāk?'' Šāds jautājums no manas mutes izskanēja pirms minūtēm 5. Īstenībā man bija neērti to jautāt, jo domāju, varbūt viņa nevēlēsies par to runāt, bet es sagaidīju atbildi gandrīz tik pat ātri, cik ātri uzdevu šo jautājumu. Viņa teica: '' Es nezinu ko es nožēloju!'' Brīdi apdomājusies viņa atteica:'' Laikam jau to, ko savu lielāko daļu jaunības veltīju dejošanai, tas bija viss ko tik ļoti mīlēju un centos!''  Godīgi sakot es apmulsu, jo domāju, ka būs stāsts par kādu neizdevušos mīlestību, kādu nepateiktu vārdu, neizdarītu darbību, bet tā nebija. Redziet, tas pierāda to, ka labāk nožēlot izdarīto, nekā neizdarīto. Viņa nenožēlo palaistos puišus vai neapmeklētās balles, pat ne to, ka bija grūti kaut kur studēt vai citreiz pat nebija ko ēst. Viņa nožēlo to, ka savu jaunību veltīja tam, ko mīl- dejošanai. 

Tagad vērts padomāt, vai mēs,jaunieši, vecumā pat atcerēsimies kaislīgās naktis, zaudētos cilvēkus un neapmeklētās ballītes?!

 Laiks – lētākais, tomēr dārgākais, jo caur to mēs dabūjam visu./Rainis/

Mūsu nelaime ir tā, ka mēs nekad skaidri nezinām, kur mūsu nevarēšana beidzas un mūsu negribēšana iesākas.
/Rūdolfs Blaumanis/

mīpluss reizēm ir divi mīnusi

Šodiena itkā ar melnu svītru pārvilkta. Bet ir jau tāds teiciens, ka pēc labajām dienām vienmēr nāk kāda slikta. Nu labi, pati diena bija karsta, bet nu arī daudz emocijām pārpildīta. Bija taču brāļa izlaidums- mīļākā un vienīgā brāļa, kurš no augstākās skolas izlaidās.

Galva kā tuksnesis. Smilšu kalni, siena rimbuļi, kas tukšuma iespaidā aizripo gar kameru. Kāda vēja brāzma, kas smilšu sauju iepūš acīs, tā lai asaro. Pa kādai vētrai arī gadās, kad dažādas domas jaucas pa prātu. Dīvaina sajūta. Itkā vienalga, bet vairāk tomēr nē. Nedaudz bailes no bezcerības. Sajūtu slapju vaigu, bet tā taču tikai asara, kurai nevajadzēja nokrist, jo man taču esot vienalga. Ar lielām pūlēm es cenšos to sev iegalvot, bet nav vērts, sirds tā pat zina kas un kā. Kuram, kad un kapēc ievēlēta tieši tik liela daļa domās, kā ir. Ievelku elpu krūtīs un domāju, cik patīkami bija.
Pie rokas stāv neatvērts šokolādes iepakojums, liekas, ka mamma zinājusi, ka tieši tas man vajadzīgs, vismaz saldākai dzīvei. Manī kaut kas trūkst, pat ļoti. Tā sabiedrības daļa manī kādu laiku jau ir izkūpējusi, nu tā patīkamā daļa.
Tagad es dzirdu tikai cilvēku masas, kas lielveikalos skrien virsū un velta tev miljoniem acu skatienu, tas ir tik kaitinoši, kad ar niknāko izteiksmi paveros pretī, lai novērstos. Tas viss ir tik kaitinoši, tas pelēkais sabiedrības slānis, kas nomāc pat lielākos lietus mākoņus. Bet es starp tiem- vēl niecīgāka.
Prieks kaut kur pagaisis, bet asaras līdz ar to. Tagad ar vienaldzīgāko sejas izteiksmi skatos ekrānā un domāju. par ko- es nesaprotu, jūtos kā bulbazaurs. Niecība. Es nezinu, kā lai pasaka. Jūtos bezspēcīga.

Nu kā jau es te ntās reizes esmu malusi es nedaudz, nu labi diezgan esmu mainījusi savus uzskatus un pati sevi. Tad nu šim visam mēģināšu, jā, pagaidām tikai mēģināšu pielikt klāt vēl vienu lietu. Tātad neēdīšu gaļu. Daudzi jau protams jautā, vai es neesmu kaut kur saspiedusi galvu vai tamlīdzīgi, bet itkā neko tamlīdzīgu es neatceros, ja godīgi. Principā šī ideja jau mani moka kādus gadus stabili. To nezināja daudzi, bet katrā ziņā bez motivācijas neiztikt. Kapēc es tā gribu? Ne jau tapēc, lai palīdzētu dzīvniekiem, nē, jo tas nav reāli, es viena pati nevaru mainīt pasauli, jo cilvēks ir dzimis gaļēdājs, un kāpēc gan noliegt savu patieso būtību. Es vienkārši gribu palīdzēt sev, būs grūti, dārzeņīgi, sojīgi un tādā garā, bet nu mēģinās, kā nu sanāks.

Tapēc, lūdzu, neaicinat mani ciemos uz sašļikiem, hesīšiem un tā tālāk. Tagad tas neietilpst manās prioritātēs.

----------------------------------------------------------
Kāda iespēja, ka es novilktu, kaut nedēļu?- mmmmm :D

Me mainās.

Hei. Prāts galīgi dulls. Nu es nezinu, es esmu vienkārši tik pozitīvi noskaņota, ka vienkārši šodien galvu jaucu visiem. Pilnīgs ārprāts ar mani, mīlu smieties un daudz muldēt, vienkārši mmmm.

Šī nedēļa pagāja ātri, sacensības pēc sacensībām. Lietus, smiekli, krišana- viss kā pienākas. Viena 7 otra 5 vieta. Bet nu pilnīgi dažādas sacensības, tā ka jā, bet...

..bet šodiena bija mana burvīgākā. Nē, es nepārspīlēju, es vienkārši staroju. Pēc sacensībām atbraucu mājās, pa ceļam nokaitinot Anniju. Brālim uzmeikoju sarkanos dārza brīnumus ar putukrējumu. Un tad mani ceļi veda jau kur citur. Es nevaruu... Bija tik feini, ļoti, ļoti.  Aizgāju ciemiņos. Sen nebiju tur bijusi, bet, laikam, pat pietrūka tas. Laba aura, laba. Tā nu neko, skatījāmies kko pa televizoru, es jau kā šodienā pienākas kaut ko murgoju un vārījos nonstopā un atkal jau kaitināšanas nolūkā sāku kutināties, reāli fantastiski. Man ļoti patīk kā cilvēki smejās, jūs kādreiz ieklausaties. Nē, es nerunāju par zviegšanu par kādu konkrēti tizlu joku, bet tādu mīlīgu ķiķināšanu, nu tas ir tik bērnišķīgi jauki, man tas liekas burvīgi. Tā nu visādi, bet tas viss beidzās ideāli...


Nu ko, jau tuvojas 24:00 arī Lienčo laiks doties pie miega. Bet es jūtu, ka šonakt es nesapņošu, jo šis vakars bija labāks par sapņiem, un tā bija realitāte. Nepamodiniet mani no tās.!

Bučas!

Kā neviens.

Katra diena ir dota, lai atpūstos un sapņotu, lai smietos un brīnītos, lai mīlētu un izjustu mīlestību, lai runātu un klausītos, lai priecātos un justos laimīgs

Plenērs

Labrīt! Ir pagājusi tieši nedēļa, kopš es devos uz ainažiem plenērā [zīmēt un gleznot brīvā dabā]. Pirmajā dienā visiem bija tāda- kā es gribu mājās, negribu te tupēt un kaut ko skricelēt. Bet jūs domājat, ka beigās mūs varēja dabūt mājās?-nevarēja. Ieraugot dienas režīmu un darbu sarakstu sametās bail, bet bija jau arī iemesls. Mēs tač atbraucām arī izklaidēties, tā nu guļammaisos lēkājām pa skolas gaiteni, aukstumā 3 džempjos un guļammaisos gājām uz jūriņu svinēt Monija [Montas] dzimšanas dienu. Atradām nu nerēli labu hatu ar galdiem ugunskura vietu utētē. Pudeles galdā, tostu saukšana un skolotāja nāk, visiem panika un smieklu lēkmes- viss bija kārtībā, bet tas viss iemūžināts videō kas nu jau liekas tik smieklīgi. Gājieni uz hesīti, kad ir jau pusē 10, bet jānojiet vēl 2 km. Tallinas šoseja, un roku vicināšana, lai kraviki mums uzpīpina, porsce satikšana, kur izkāpj ķīnietis un prasa krieviski mums ceļu uz krievijas robežu, un es esmu gandrīz vienīgā, kas saprot ko viņš saka.  Negulētās naktis. Agdams. Dubļu cīņas. Joki par kaspi un mareku. Visādi bembisti, kas piesienās mums. Grantiņš, kas grib aiziet ar kkādu dzērāju, un bļāvieni, ka mēs viņa līķim pakaļ nejiesim un ka viņu ātrāk pakaļā paņems nekā viņš ballēsies. Iešana dušā ar Montu un dziedāšana :'' tu mani cel''. Princeses Āra negadījums tualetē. Edzīts iekāpj sapuvušā ronī. Dažādas dziesmas. Lēkāšana kāpās.Un galu galā skaisti darbi.
Jau pēdējās dienās kļuvām sentimentāli, kā ir gājis pa šiem 10 mēnešiem, bet to bija par maz. Mēs visi ļooti esam iedraudzējušies, kā ar iepriekšējo klasi noteikti nebija. Mēs esam kas vairāk par vienkāršiem klasesbiedriem, to saka pat skolotāji, ka tik saliedētu kursu viņi nav redzējuši, jau pirmajā gadā. Mēs apsveicam viens otru ar torti dzimšanas dienā, cīnamies viens par otra atzīmēm, kopā ballējamies, un strādājam. Mēs esam savādāki. Citi jau ir kas vairāk par kursabiedriem, un tas priecē, jo Princese Āris un Monijs ir vienkārši burvīgi.
Tā nu iebraucot atpakaļ Valmierā un piestājoties pie skolas mums bija kursa apskāviens- nu tā visi visi samīļojās, jo neredzēsimies veselus 2 mēnešus. Jā, tas priekš mums ir daudz. Bet ar to jau viss nebeidzas, jau tika sarunāts, ka brauksim ciemos, jo mums jāsatiekās.

Atbraucot mājās, lasīju twitterī twītus no savējiem:'' Uz klaviatūras jau pirmā asara, par savējiem..'' '' Es nevaru aizmigt, jo domāju par māksliniekiem, pārāk pietrūks man viņu..''

Vēl burvīgāku nedēļu ar savējiem es nevarēju iedomāties. Viņi man ir ļoti, ļoti mīļi. Un es viņiem arī. Tagad mūsu atrasto porsche spēļu mašīnīti nolikšu kaut kur redzamā vietā, līdz nākošajam plenēram.

Mēs jums parādīsim kā jādejo

Labrīt! Nu jau labdien Jāņu rītā. Līgo svētki tik tiešām bija lustīgi. Sākumā visi tādi bikli, ne šādi ne tādi atnāca uz mūsu māju. Tad jau brālis ar grupu aizgāja uz estrādi krāmēt aparatūru, kamēr mēs pārējie palikām un ēdām un dzērām un karoč viss kā smiltenes rančo :D
Ballē sākumā izdancināju mazo Eimiju, cik nu var izdejoties ar 4 gadīgu bērnu. Tad iededzināju lielo līgo ugunskuru, bet rokas man visas bija ar degšķidrumu, šit happens. Bet tad satiku savējos un kaut ko varējām piesmiet citus, lai gan lielākajā daļā viņi piesmēja mani. Tad nu man garām gāja kādi pāris čaļi, viens no viņiem mani sveicināja, tā es puss balli stabili nesapratu, kas tas tāds bija. Mmm bet beigās kaut kā noskaidroju saskrienoties, ahūni zin vai, tas jau Madara kungs bija. Nu neko, tad jau teicu, ka jāiet dejot, aizgājām ar. Kādas 5 dejas stabili nodejojām, pa to laiku paspēju palikt parādā 2,50 naudā, baudā un graudā. Pēc tam jau atkal pielauzu dejot bijušo klasesbiedru, vot ar to gan mēs citiem parādījām, kā jādejo, normāli griezām pa visu skatuvi, bet tad gan man griezās galva.
Pēc visa pasākuma gāju gulēt, un tad gan man bija karuseļi galvā.

Tagad jau Jāņu diena. Viss vēl turpinās, ēdam, dzeram, kas nu iet pirtī un novusa turnīrs ar iet vaļā. Līgo dziesmas vēl ar vien ar mums. Bija lustīgi. Ko šovakar? Es nezinu, bet rīt plenērs- šit happens :D

šeim on me.

Nedaudz vecuma piegarša mutē. Domas šaudās šurpu turpu no šejienes līdz.. bezgalībai. Lasu. Izlasu dažādus blogus un paņemu kaut ko sev. Paņemu to, kas ir par mani, ne paņemu, bet aizņemos. Tekstu autori ir rakstījuši par mani, lai cik apbrīnojami tas neliktos. Tieši kā par mani, vārds vārdā, te nu lūk kādas meitenes, kura sevi dēvē par ''laurushu'' teksts par viņu, bet arī par mani. Mainās tikai gadaskaitļi, bet pārējais brīnumainā kārtā vienāds.


tas ir tā dīvaini. itkā balts, bet tajā pašā laikā melns. itkā jā, bet tajā pašā laikā nē. itkā ieskatīties acīs nelaimīgākajai pagātnes daļai, apskaut viņu un pateikt 'sveika, mīļā'. 
neko sliktu jau viņa man nav izdarījusi, tikai toreiz tas likās ārprātīgi, jo bija smagi bez gala un malas. atceros tās pārdzīvojumu pilnās dienas, asaru tonnas un negulētās naktis, sāpošo galvu un bailes no dienas, kura izrādīsies pēdējā... arī šodien, pēc aptuveni trīs gadiem, tā sāpīte vēl ir, un sāp joprojām, lai gan biju domājusi, ka esmu ar šo situāciju saradusi. 
toreiz viņa man atņēma daļiņu no manas sirds, daļiņu manis pašas. kodu sev lūpā, klausoties, cik lielisks viņš ir. jā, es zinu, ka lielisks...tādu es viņu atceros, mans labākais, kā nekā.
pēc vārdiem, ka viņa viņu mīl vairāk par visu uz pasaules, biku saļodzījās dūša. kā? bet...  (garš nopūtiens un mēģinājums sadabūt acīs atpakaļ asaras, lai nebirst laukā).
es taču viņu mīlēju un mums bija jāšķirās. mums bija jāatvadās.
es neturu ļaunu prātu uz viņu, jo man nav iemesla to darīt. tagad viņš ir nevis mans, bet mūsu labākais.
laimīgā viņa. 
un es, nobirdinot asaru, ticu, ka laimīgais ir arī viņš. 
...un es viņu joprojām mīlu.
...un šīs asaras atkal ir tavas. Bububu.

Lepojos ar sevi.

Nemeklē manī neko cēlsirdīgu- neatradīsi. 

Es pat nezinu kādēļ, bet šodien es ar sevi lepojos, tā tīri vienkārši lepojos. No rīta, gandrīz ideāli nostrādāju trenniņā, tikai uz beigām pietrūka gribasspēka, un slinkums ņēma virsroku, bet sākums bija daudzsološs, tieši par fizisko es runāju. 

Bet tagad es lepjos tādēl, ka nepadodos cīņā par to ko vēlos, beidzot es neizvēlos vieglāko ceļu. Protams, pa starpai gadās arī kas negaidīts. Tā nu man pienāk sms un galu galā sanāk tā, ka es ļoti patīku savam kursabiedram. Negaiīti priekš manis. Šis vēlas pamēģināt būt ar mani kopā un kaut ko tā. Bet bez liekas domāšanas es pateicu, ka es nevēlos sāpināt ne viņu, ne sevi, tādēļ nekas nevar sanāk. Kā arī esam kursabiedri.  Es jūtos burvīgi, jo neparakstījos uz neko tādu, ko vēlāk varētu nožēlot. Domāju, ka ir izdarīta pareizā izvēle. Man šobrīd ir pilnīgi kas cits galvā! :) 

Burvīga diena. Pareiza izvēle. Jūtos lepna.!

Super koši.

Lieli sapņi spēj piepildīt lielas lietas.

Augšuplādēt.

Man jau šķiet dīvaini tik bieži šeit kaut ko rakstīt, bet beidzot man tam ir laiks, un tā interesanti apkopot visu, ko es domāju.
Vakar nakts bija visnotaļ interesanta. Aizgāju uz balli un satiku savus vecos klasesbiedrus, diezgan neslikti, ja tā var teikt. Nemaz nebiju domājusi, ka šie tā māk griezt, nu dejot. Pēc divām dejām jau biju aizelsusies. Un kā jau es, uzvilku īsos, melnos svārkus, a izrādās, ka ar viņiem īpaši labi ātrās dejas nevar padejot, jo tādi šauri, tā nu man šķiet, ka es viņus saplēsu, bet nu nezinu. Bet balle bija laba.
Bet ne par vakarnakti ir stāsts.

Galīgi neko nedaru šodien, tikai draudzējos ar mūziku un tv. Tā nu pa tv3sāka rādīt kkādu filmu, kas tik tiešām bija līdzīga manam stāstam pēdējā gada laikā. Likās, ka tā tiešām ir par mani.Pat galvenajā lomā bija meitene, kas nedzer, nepīpē, ir blonda un labestīga, nu gluži kā es.. Vispār viss filmas sižets lika aizdomāties.
Raksturīgi man es izplūdu asarās.Filmas beigas bija nelaimīgas, bet pēdējie kadri filmā bija par to, ka nav laika un ir jāsteidzas padarīt visu ko var. Ir jāmīl tas ko dari, jāmīl tie, kuri dara tevi laimīgu. Laika nav.

Kaut ko, kas jānoliek malā.

Hei. Šodien ārā laiks lutina, un es nogulēju kādas 15 stundas. Tas, laikam, tādēļ, ka atgulēju negulētās naktis iepriekšējās nedēļas laikā. Pamodos izspūrusi un galīgi nesmuka. Bet garastāvoklis, kā jau pēdējās dienās, bija burvīgs. Nu tik tiešām es staroju.
Uzvilku savus pusgaros kuplos svārkus un puķaino kreklu un sajutos kā princese. Ai, kā man tas patīk. Šodien baudu saulīti pa Jāņu kalnu, kur notiek Smiltenes pilsētas svētki. Spēkavīri cilā smagumus, cilvēku ir ļoti, ļoti daudz. Un visi bauda to, ko redz.
Es arī baudu visu, ko šis laiks var sniegt, un sniedz tas daudz. Pēdējās dienās es atkal sajūtos laimīga, nu tā pa īstam, kā pagājušajā vasarā. Kaut kas no tā tomēr ir palicis. Un tieši tādēļ uz kādu laiku esmu gatava atteikties no iesaukas ''neveiksminiece''. Tagad man vairs nepiestāv šī iesauka, jo esmu pārāk starojoša. Draugi pat sāka saukt mani par princesi. Bet no neveiksminieces es tiešām ceru atteikties, tas galīgi vairs nav pa manam, un ceru, ka uz ilgu laiku. Mūžība būtu par skarbu teikts, jo pēc laba laika vienmēr nāk slikts, bet tagad pietrūkst diezgan maz, lai es būtu tik tiešām pavisam laimīga. Sirdī un galvā pagājusī vasara, kas mani apbur vēl pēc gada. Sajaukta galva, taureņi vēderā un laba mūzika man ausīs.
Tagad varētu pameklēt kādu smieklīgu filmu, jo sarunāju ar vienu burvīgu cilvēku kādreiz pa draugam noskatīties kādu filmu, aiiii.
Un tad jau paskatīties, kā dejo mana mīļākā meitene.Pašā vakarā balle, iešu pabaudīt latviešu mūziku, kā arī,cerams, izdejoties. Nu vismaz labi pavadīt laiku viennozīmīgi!

SmiltenValmierieši atkal man parādīja, kā pēc viena vakara var padarīt mani gandrīz pilnīgi laimīgu. Vismaz uz vienu vakaru es sajutos īpaša.