Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
ceturtdiena, 2011. gada 14. aprīlis
Dubļi žūst garlaicīgi.
Re, re, re- kas tur! Tās tač mēs- no lāses kausa. Beidzot ir bildēt. atradi mani?! :)
Par šodienu: latviešu valodā jāraksta stāstam nobeigums, bet man galīgi nenāk nekas galvā, un es klades malā sāku zīmēt visādus ķinķēziņus- kraby [nu tāds moderns krabis] un atnāca skolotāja, un sāka smieties par mani, ka es nedaru ko vajag, bet kkādus kraby zīmēju- uhh.
Tad mājturībā uzšuvām uz auduma uzrakstu- STRESLE. Tas veltījums vienai čiksai, kas nevarēja, man 10 metrus līdz skolai atnākt līdz, jo aizmirsu literatūru- dusmīga esmu.
Atkal normāli naudžu ietaupīju, un kārtīgi pasmējos kopā ar savējiem.
Urrājām Pēteri, jo viņam šodien 16. Baigās meitenes bijām, kas urrāja šo, tad paēdām končas.
Vēl mēs ar Everitu aizbēgām no mājturības- gigglē. Bet tas tā!
-----------------------------------------------------------------------------
Jauku vakarūu!
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru