Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
piektdiena, 2011. gada 8. aprīlis
Queen- I want it all
Jauka, jauka, jauka diena. Pirmās divas literatūra konkrēta norēkšanās. Sākot jau ar to ka aiz manis sēž 3 klasesbiedri, kuri mani ar manu šalli piesēja pie krēsla, un pēc tam pie šalles piesēja pušķi, uz kura bija rakstīts lienča.
Tad jau protams, es biju nosmējusies, par tekstu. Bet nē- es smējos par to kā citi smejās, un tad lasītāja sāka par mani smieties- pozitīvi.
Un es nevienam nedevu savas kārtis, jo negribēju, lai kāda skolotāja paņem, kā jau no čaļiem 7 iepriekšējos komplektus- nai na nai :D
Un biōlōģijā tā pat neko interesantu nedarījām, tikai mācījāmies par acīm. Un es atkal smējos.
Rīt 7.20 izbraucu no smilčas uz riga city. Pam pa ram. būs droši ilga kratīšanās, kā vienmēr.
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru