Hah, dažas bildes, no laikiem, kad vēl patika foķēt vienkarši. Jo cik skatos, man tagad bildēs ir tikai cilvēki, ne lietas.
Bildes,kas liek man pasmaidīt, un atcerēties, kapēc ir vērts dzīvot.
Vienkārši,skaisti un skaļi.♥
Ko es darītu, ja man nebūtu mūzikas, un manas foršās gruža dziesmass- sekkta!
---------------------------------------------------------------------->
Ārā ir tik saulains laiks. Tāds foršs, kad varētu iziet ārā, bet man negribas, galīgi negribas. Labāk patwiterošu un pastīšos, ko citi dara pa šo dienu.
Karoč reāli nosēdēšu pie pc, klausoties mūziku un skatoties vecas vecas bildes, kuras reāli nav foršas, tomēr atmiņas.. Na na na.
Bet vakar bija tik smukas-smkas debesis, tādas, kā kāds būtu izlējis zemeņu kokteili♥
Ja Tu mani nevari izturēt, kad esmu sliktā omā, tad nēsi pelnījis mani, kad jūtos labi!
Un man girbas izdarīt ko tādu, lai pēc tam es to atceros. Gribas man to zvaigzni paīstam uz kakla, jo man patīk- esmu tač zvaigznīte, vai ne:) Bet visdrīzāk, ka es to vēlāk nožēlošu, jo man ātri apnīk viss ko daru. Nežēlīgi bet tā ir. Es ātri atmetu lietām ar roku, kuras man nepadodas.Kapēc? Jo tā ir vieglāk, nekā turpināt, ja neredzu panākumus.
Bet jā, šodien laba diena lai rakstītu, rakstītu un rakstītu. Bet to vajadzētu izmantot lietderīgāk un kaut ko izdarīt, bet māja jau tīra, suns jau ārā. Bet uz veikalujau aizbrauca. Dam da dam.
Ā vēlviena lieta: Katrai problēmai ir savs vārds un uzvārds. Kā arī es ienīstu naivus cilvēkus, kas spēlē superbingo un domā, ka kaut ko laimēs. Nu vienkārši- not real. Tu to naudu vaētu lietderīgāk izmanto, jo tā iespēja, ka tu laimēsi ir apmēram 1 no 10000, jo daudzi muļķi spēlē šo sasodīto spēli. Tad vēlāk sūdzas, ka neko nelaimē, bet turpina to sūdu spēlēt. Un nauda tik iet un iet. Tad jau labāk noziedot kāda, kurš to latu iztērēs daudz lietderīgāk, nekā tikai cerēs uz veiksmi- kuras tā pat nav.
Jā, es neticu sakritībai un veiksmei. Nu tikai dažreiz, jo nav tādas lietas, ko nevarētu paveikt tā pat. Lai gan vienu reizi pierādījās tas, ka tomē kaut kas ir ar mani. ''6diena. Jūra- bīča fināli. Pēdējā spēle ar 3/4vietu. Pirmais sets uzvarēts,otrais zaudēts. Atlicis viens sets līdz 15 punktiem. Un re, 0:6 mēs zaudējam. Mums abām bija pazudusi ticība, ka mēs vēl varam uzvarēt. Galvā tikai risinājās domas par to, ka jau 3 gadu paliksim 4, ne augstāk. Bet tad kaut kas nostrādāja, un tāda maza doma pavīdēja ''es to negribu, es varu labāk, pēdējā spēle, pēdējais sets šajā vasarā- ir jāvar'', un tad lēnām, piespiedām pretiniekus pie smiltīm. Un parādījām, ka arī mazās var tikt līdz galam- izkāpām no bedres un uzvarējām. Uzvarējām tā, ka pēc tam varētu nokrist zemē no bezspēka, bet mēs tikai kliedzām, jo bijām tik laimīgas. '' Visu vasaru daudzas bija pret mums, nu un? Mēs pierādījām to ka mēs varam- varam!''
Medaļa par 3 vietu latvijas pludmales čempionātā stāv tā, lai ir acīs- tā medaļa laikam bija veiksmei domāta, ne man!
Nu lūk, man apkārt tik daudz lietas, kas atgādina, ka jādzīvo ir sev. Jāizklaidējas, jo sēdēt varēs vecumdienās.
Kā jau es sev saku: ''Reiz es izdarīšu ko tādu, ka mani atcerēsies arī ārpus mana ciema''. Kad, un kas tas būs es pati nezinu, bet tā būs. Tas būs mans mērķis- jā!
Opā opapā- gribēju jau beigt šo garo penteri par sevi, bet dr.lv runā sadaļā ieraudzīju vienu ierakstu :
''Reiz dzīvoja akla meitene. Viņa ienīda sevi, jo bija akla un viņa ienīda arī visus apkārtējos, izņemot savu draugu. Viņa teica, ka ja kādreiz redzēs pasauli- viņa aprecēs viņu.
Kādu dienu, kāds pieteicās par meitenes acu donoru un meiteni izārstēja. Beidzot viņa arēja visu redzēt... ieskaitot savu draugu. Viņš vaicāja:"Tagad, kad Tu redzi pasauli- vai Tu precēsi mani?" Meitene bija šokā, kad ieraudzīja, ka viņas draugs ir akls un viņa noraidīja lūgumu.
Puisis aizgāja raudādams un vēlāk meitenei nosūtīja zīmīti, kura sacīja:"Lūdzu, parūpējies labi par manām acīm, mīļā... Es Tevi vienmēr mīlēšu... ''
Skarba dzīve!
Ātā atā draudziņ*
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru