Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
sestdiena, 2011. gada 2. aprīlis
Mīlestību un sportu uz vecumdienām neatliec.
PAVASARĪIS!
Jūti pavasari. Beidzot saulīte, spoža, spoža. Un es te sēžu starp 4sienām- nekā nebij. Es eju ārā ar suni skriet, un izbaudīt!
Un vēl kas. Lienča sāk mācīties franču valodu- gribēšana ir. Varēšana- atradīsies!
Baudi!
Pizģets : teica karlasons,kad viņam salūza propeileris,virs sūdu lauka...
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru