Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
sestdiena, 2011. gada 16. aprīlis
Ja dzīve dod- tad ņem!
Šodien, biju tiesāt spēles. Sākumā jau forši sanāca, ka mēs netiesājām, nu 1mo spēli. Tad Elza teica, lai nākam likt punktus un tā, beigās rakstījām to protokolu arī. Rakstījām, rakstījām, likām, likām punktus un tā. Noskenējām visus pretiniekus. Un es izdomāju, ka man tīri labi patīk tiesāt.
Bija jau forši!
Aizgājām līdz riveram- tas ciet. Aizgājām līdz ievai- ciet. Yēeh* šodien visi mūs normāli app**. Bet nu beigu beigās paēdu silvanā.
Tad piezvanīja Anete un mani sabučoja- ūu. Tad jāsatiek šī dzīvajā, lai varu šai ar bučas iedot- jāa! mm mīlu *.*
Tad topā sastapu sen, sen neredzētu draugu. Aww nu. Sarunājām, ka 24 obligāti jāiet uz krosu, kā nekā- tā tam būs būt. Un kā jau mēs ŗunājām- kādreiz ar mūsu žiku, kas stāv siguldā mēs laidīsim krossā!
Principā jau jauka diena. Būs man ''bifri'' lai varu runāt, runāt, un runāt, ar savu valmieras draudziņu, kura tika šodien satikta.
-------------------------------------->
Nav jaunu bilžu, esmu piekususi no šodienas, jo gara diena. Un ir garlaicīgi. Atā!
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru