Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
ceturtdiena, 2011. gada 7. aprīlis
PĀRTĪI ANIMAL!
Mmm mana dūda tagad liela :* Bučas! Un izklaidējies!
Bet ko ta es. Graužu cepumus un sarakstos ar draudziņiem. Šodien varena diena. atkal sapļāpājos daudz, būs viss kas jauns atkal. nai na nai
Šodien jāskatās pīrāgs. :D
Un jāuzlādē telefons, jo sola vēetru (opā!)
Ā un vēl. Šodien Kalvis mani forši notrieca, kamēr es ķēru voļa bumbu- aučī,. Un vēl dabūju ar bumbu pa degunu- f ff f ;D
Ikvienam gribas, lai viņu ievēro, bet neviens nevēlas, lai uz viņu blenž. /Mērfija likums/
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru