Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
sestdiena, 2011. gada 30. aprīlis
Rock'n'roll
Čau- jā!
Daudz jau es nedrukāšu tikai gibēju pateikt, ka dodos ceļā uz Valmieru, lai nospēlētu pēdējās spēles. Bet visdīvainākais ir tas, ka es 2 nedēļas bumbu neesmu rokā turējusi- tātad, es nesolu, ka man viss izdosies. :)
Pēc tam aši jāsataisās un jābrauc uz mājām. Tur mati jāizmazgā un jāuzkačā skils. Jau piemērīju legingus-der! Ādas jaka ir! Vienīgi par kreklu- nedaudz par īsu, kā gribēju, bet nu nekas, un ko darīt ar kurpēm, tas man vēl nav skaidrs. Bet nu nekas. Es ceru visu paspēt, aši aši. Un būt laicīgi- pirms konča jau zālē, un ballīte var sākties.
Ja laicīgi piecelsimies, tad jau būšu arī uz ielu stafetēm- bet tad jau manīs.
Labi čau! Man vēl gulta jāsaklāj, kā nekā 2 dienas tajā neviens negulēs, izņemot Džeriju Lī.
Atā atā atā attā!
Trakajiem pieder pasaule! Psihajiem – divas! Man-trīs
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru