Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
piektdiena, 2011. gada 1. aprīlis
Es esmu, es būšu, es zinu, ka es kļūšu!
Jes 5dienas vakars. Atpūšos. Zinu ka ļoti, ļoti gribu izgulēties!
Šodien skolā principā noslinkojām- nu neko dižu nedarījām, bet pēc skolas gan gāju uz ''Riveru'' un tur kkādi vīrieši cenčas uzlaust mašīnu, es vienkārši rofloju all the time. Ar kkādiem lomikiem tur ņemās.
Kārtīgi paēdu un devos mājās.
Bet nu 1.mais aprīlis tā kā drīz jau būs pavadīts- cik jauki! :D Pat izjokota principā neesmu :D
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru