Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
trešdiena, 2011. gada 6. aprīlis
When life sucks, PRESS PLAY!
Laba diena. Skolā bija kontroldarbi un visādas citādas lietas. Bet matemātikā pie mums stundā bija kanādiete un vēl kādas 5 sievietes, kas klausījās mūsu stundu. Sanāca arī angliski parunāt un tā.
Bet ja godīgi, tad mani ļoti piesaistīja tas, ka runāja angliski, un tas mani velk uz ''valodu klasi'' bet nu nekas, izdomās.
Tad mums vēsturē stāstīja par to, kā kādreiz cilvēki skujukoku sveķus ēda kā košļenes, tad jau kāds ieminējās- ēda sveķus un dirsa dzintaru krelles. [t.i. dzintari rodas no sveķiem].
Tad jau party bus :D Veikalu time. Gāja traki smieklīgi, jo par mani reāli ierēca, jo es par visiem ķiķināju. Un bīberu vispār es negaidīju- galīgi nē! Dāvana sanāca varen interesanta, cerams, ka mūs nesitīs, bet pārdevēja ieteica :D
Un L burti būs ausīs- jā. Paldies, paldies, paldies.
Kā arī - man vēl ar vien sāp roka :D ko nu. laikam jāpaness :D
Mājturību arī esmu puslīdz pabeigusi, vēl tikai jāsameklē viss, lai sanāktu un tā :)
Drīz diena. Kad būšu rīgā- Lāse!
-----------------------------------------------------------------------------------
By the way. Best day, In thos month. Paldies!
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru