Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
Jauks rīta iesākums. Esmu dusmīgā jau pamostoties, izkāpu no gultas ar kreso kāju, un nemaz nedomāju savas domas un izturēšanos mainīt. Man besī. Atkal jau kkā nav, lai kkur aizbrauktu. Čista besī
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru