Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
trešdiena, 2011. gada 27. aprīlis
Hell is empty
Resgalīgais smaids tāads!
Beidzot es varu bišķi vairāk kaut ko uzrakstīt.
Nu jā, paēdu. Izšķirstījusi vecās ''Rīgas modes'', kurā atradu šiku piekriezni savai kleitai, kuru gribu šūt. Jo ome iedeva tādu old school audumu un sanāks man tāda šika kleitiņa, ja es mācēšu to visu dabūt gatavu.
Tad man vēl rīt ir runāšanā eksāmens, to runu es katru reizi norunāju savādāk. Droši rīt būšu nonervozējusies galīgi, tā ka šonakt vēl kādas 10 reizes iziešu cauri, rīt nopirkšū ūdeni, kārtīgi sadzeršos un iešu sabazārēt tās 3 minūtes, tad vēl 3min. tie jautājumi, un viss. Trakii!
Nu re, tas arī viss pagaidām. :)
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru