Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
otrdiena, 2011. gada 12. aprīlis
Jaukam vakaram!
vienīgais iemesls,kāpēc mums ir nepieciešamas skaistas atmiņas, ir tas,ka tās nemainās pat tad,kad cilvēki ir mainījušies.
Stāvu pie spoguļa un domāju - nez ko dara pārējie 6 pasaules brīnumi?!
ar ceļu nepietiek, lai zinātu kur iet... /M.Freimanis/
i live for the nights that i can't remember, and the people that i can't forget.
Vot tā, 2dienas vakars. Nedēļa ir gandrīz pusē, tādēļ atliek izbaudīt. Tad nu bazarējot pa spoki.lv uzgāju šitādas bildes, un izdomāju, ka gribu sev blogā arī tādas- jā!
Tekstiņi arī sameklēti- nu tā pa vienkāršo. Lai interesantāks vakariņš.
Jāpaņem kaut kas garšīgs un jāizbauda vakars. Jo cik reti mēs pie tā piedomājam, ka jāizbauda katra diena, lai arī kāda viņa būtu :)
+ forši, ka fotoblog'ā kādam patīk mana bilde- nice :)
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru