Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
trešdiena, 2011. gada 16. marts
3diens vakars
Šodien beidzot satiku savu mazo dūdu, galīgi noilgojusies biju. Vienkārši tik priecīga arī viņa bija- liene, liene čau. Aww nu, tad iegājām istabā ar džeriju līi sasveicināties, tad ārā pie mājas pabazārējām un viņa tā saka savai mammai : ''ņemsim Lieni līdz, lūdzu, lūdzu.'' Vienkārši tik mīlīgi tas bija.
Bet tā kā man nākošnedēļ ir brīvlaiks, es ļoti gribu aizbraukt pie viņas un kārtīgi izspēlēties :)
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru