Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
trešdiena, 2011. gada 23. marts
Are you gonna kiss me or not?
Čivas rivas.
Šodien gulēju līdz 12 +/-. Bet 6.00 atnāk mamma un prasa, ''tu vēl tv skaties?'' es tā: nē! Nu vot izrādījās, ka es aizmigu ar tv pulti vienā rokā, telefonu otrā rokā. Jo rakstot NOPIETNOS sms biju aizmigusi- hi hi hi.
Tad jau pasēdēju pie pc visiem aizsūtīju jautājumus ''cik minūtes dienā pavadi dr.lv'' ..
Nu vot pirms 20 minūtēm atnācu no trenniņa, uz kuru,manuprāt, pat nebija jēga iet. Tak vienkārši kko paspēlē un ej mājās, jo daudzas vienkārši pilnīgā vienaldzībā- vienkārši f f f. Bet vismaz paservēju un uzliku bloku, un kā vienmēr pacēlu- tas arī viss, kā dēļ bija vērts iet.
6/7 dien man ir sacensības limbažos, ķipa fināli or smth.!
P..S. Rīt iespējams dodos uz laukiem pafoķēt un paspēlēt volīti, un vienkārši labi pavadīt laiku un atpūsties no sm. Cerams, ka viss izdosies- lūdzu, lūdzu, lūdzu (sun)
Tad sanāk, ka 1dienu nebūšu pie pc. forši!
Bučas mučas!
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru