Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
piektdiena, 2011. gada 4. marts
5 dienis.
Zumm*
Nu jau pirms kāda laika atnācu mājās no skolas. Biju uzrakstīt matenes kd.- nebija tik traki, gan jau 5 noraušu :D
Beet vispārībā no rīta pamodos satraukta. Tad bija tāds- ouu šēed. Bet nu tad jau atkal nevarēju piecelties, jo gribējās vēl mirklīti pagulēt. Nu vot, satraukums no spēlēm.
Drīz jau jākrāmē viss somā, un jāstibī uz centru- tad jau - Rīga here I come.
Bet vēl ar vien, tā nedaudz uztraucos, jo tomēr šoreiz nevajadzētu visu salaist grīztē, jo man IR jānospēlē labi- dvai.
Pašlaik pietrūkst kāda, kas uzrakstīs- mazā tev, viss izdosies!
Bet vismaz mana Anetēe* man pateica, ka viss būs labi. + vismaz :)
---------------------------------------------------------------------------------
Visam ir jāizdodas! 15.30 pirmā spēle, 18.30 otrā!
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru