Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
otrdiena, 2011. gada 1. marts
Ja tev nekā nav ledusskapī paņemiet lasi..
1.marts- ar to es arī jūs apsveicu.
Nu ko, manai Ellai 1dien ir vārdadiena (sun)
Bet zini kas?
Biō skolotāja domā, ka man nav visi 100. Nu pilns pulkstenis, jo man kājā nav nerva. Nu ķipa- kkas tur uzbudinās kājā un tad uzsitot uz tā nerava kāja noraustās, man tā nav! Laikam esmu kājas jau reāli atdauzījusi vai esmu fāakin* traka :D
Kas vēl?
Šodien bija tik saulainīga diena- mīlu sauli, un nosauļoju seju- nu točna :D Vēl normāli slidoju, par ar nūju uz ripu, kuru nokāsu (giggle)
+man rīt socenēs mutiskā ieskaite. Laikam arī vēl kāda nedēļas beigās būs... :D
Ā es ēdu roltonus un viņi ir sōo pretīgi. Laikam negribu vairāk.
-----------------------------------------------------------------------------------
Jauku vakaru. Pasmaidi mincīt :)
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru