Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
otrdiena, 2011. gada 8. marts
Tā iet kad draudzējas ar pārāk veselu saprātu
Kas ir zaļš un dzīvo lienes virtuvē. Tas ir viņš- bum bie ris. Brūngans pleķis uz muguras tam, jo kāds aziāts tos metis savā pītajā grozā, kā tējas lapas krūmāju apakšās :D
Tādēļ bumbiera vārds ir bumbieris, jo tādu viņam devis pats Dievs. Dievišķais bumbieris ar manu roku pieskārienu nokļuva uz datorgalda. Viņš ļoti vēlējās parunāt, tādēļ sāka rakstīt uz savas zaļganās miesas.
Viņš rakstīja un dzēsa. Šeit pierādījumi *.*
-----------------------------------------------------------------------------
Jauku vakaru cukurdūkulīši.
Visiem visiem labākajiem bumbieris sūta sveicienus :** *
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru