Par ko man dots tāds cilvēks?
Reiz divi cilvēki satikās gandrīz nejauši. Iepazīstināja 3. cilvēks. Sākumā pat nezinājām viena otrai vārdu, tikai tā vienkārši sasmaidījāmies. Tad satikāmies 3. biežāk. Nu izdomājām, ka iziesim ārā divatā. Un notika kaut kas, kas lika saprast, ka es varu stāstīt visu, un nekas netiks dots tālāk. Laikam esmu atradusi īstu draugu.
Drīz jau būs gads, kad pazīstu savu mazo čiepu. Galīgi nenožēloju to, ka kāds mūs saveda kopā. Jo kopā esam piedzīvojušas daudz. gan šķīrušās uz laiku, gan strīdējušās, bet tā pat palikušas mīļas viena otrai. Ar asarām acīs vienmēr runājušas par visu, ko sirds kāro, lai cik grūti ietu. Vienalga cik ir pulkstens, kāda diennakts stunda ir aiz loga- var piezvanīt, un zini, ka nekad neatteiks palīdzību. Atnāks ja vajadzēs, aizstāvēs, ja vajadzēs.
Tik daudz piedzīvojumu ir ar mums. Futbola spēles, kad gājām atbalstīt savus čaļus, vakari kad esmu viņu ''vākusi'', volis, sarunas, un daudz, daudz bilžu. Bučas uz vaiga, kas nāk no sirds. Tā nav vienkārša draudzība, tas man ir kaut kas savādāks, nu nav kā ar citiem. Kā māsa man.
Arī mūsu vecāki ir labi draugi. Arī mamma ar Aneti tagad labi saprotas, stāsta viena otrai, to ko nekad es neesmu zinājusi. Un mamma saka, ka Anete mani iedrošina. Tas laikam arī man palīdz, ka tagad esmu - es. Traka un vienkārša.
Un tagad ballējamies ballēs kopā. Stāstam visu, kas uz sirds. Un plānojam piedzīvojumus.
Tad man pasaka, ka esmu viņai vislabākā. Tas ir vareni, jo ar nevienu cilvēku man nav tāda draudzība, un es to novērtēju.
Ar viņu daudzkur, ja ne visur!
Patiess stāsts ar patiesām atmiņām, patiesiem notikumiem un turpinājumam...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru