Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
svētdiena, 2011. gada 13. marts
Boom, boom pow
Opā. Esmu mājās no Valmieras. Spēlēs gāja diezgan labi. Bija divas spēles pēc kārtas. Pirmajā uzvarējām 2 setus no 3. Un otrā spēlē palikām tukšā. Nu nekas.
Nebijām visas, kas parasti, bet tas tā.
Vienībi galīgi garām ir tas, ka kkā neforši gribējās paņemt bumbu ar kreiso roku, un tu viņa ir uzpampusi un sāp- ''veiksme''. Tagad rakstīšu ar labo tikai :D
Pašlaik man ir ritīgi ņammīga košļene. Mmmm un leili burbuļī- mmm :D
--------------------------------------->
Tagad es aizbraukšu līdz otrai mājai un iečekošu tapetes, kādas tur sačinītas. Jo tā pat visi draudziņi guļ, pēc ballītēm
Bet zini kas ir pats labākais- ES JŪTU PAVASARI!
[p.s. 3.04. jāatgādina. Tas tā lai es neaizmirstu]
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru