Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
otrdiena, 2011. gada 1. marts
Summer, you know! I'm comming!
īstenībā es sev melotu, ja teiktu, ja negribu vasaru. Tapēc es saku, ka ļoti, ļoti, ļoti gribu. Šodien jau ejot slidot bija tik lieliski- saule spīd, un vairs nesaldē tas sasodītais ledlauzis- sals :D
Ehh un fizikas stundā arī tuvāk saulei. Pašā klases galā pie loga kur visvairāk saules- un pat skolotājs neko neteica- normāls čalis :D Mmm sasildījos.
Laikam esmu galīgs saules mīlis, tikai pēc tam pašai cepī tie vasarasraibumiī. Awīi mazā lienčiņa (heart)
+++ Pa 15 minūšnieku stāvējām ar draudzenīti pie palodzēm, jo tur reāli saule cepīja. Džīizas, soo kjuut. + visi kāpa pa trepēm augšā un samiedza acis no saulstariņiem, bet tā kā mēs tur stāvējām, tad jau moš apžilba no mums (giggle)
Ehh gaidu to vasaru. Jo pietrūkst jūras. ūdens. Un visa pārējā.
Vēl tikai pavasari- pavisam tuvu, ka no skapja varēsim izvilkt plānākas drēbes un kedas. :)
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru