Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
ceturtdiena, 2011. gada 17. marts
Lustīgāk, kā šķiet!
Rīt jau pogu balle. Ja kādai vēl neesmu iedevusi ielūgumu tad nu nezinu, kad satikšu :D
Šodien visu dienu mēģinājām- mācījāmies tikai 2h. Tas ir vienkārši- ohh. Dziesmas, dziesmas, kkāds runājamais, dziesmas, mūsu priekšnesums. Olalaa.
Un tā visu dienu mēģinājām.
Bet rīt būs baigi svarīgā diena, cerams normāli izskatīšos un tā. Sākšu 9.00 ar mēģinājumu- tad būs baigi gari, jo kamēr ar visiem miķiem [mikrefoniem] samēģināsim. Izdziedāsim četras dziesmas : Starp divām saulēm, dvēselīte, kā man iet, mēs dzīvojam pasakā!
Un tad jau 18.00 sāksim to visu mudžekli. :D
Okēe- tad jau 20.00 sāksim ballēties, sākumā paši savā skolā tad jau biļeti uz k/n ar nopirku- fan fan fan. Jūtu ka tik daudz dejojusi nebūšu, ebt tik kūl.
-------------------------------------------------------------------------------
Šodien atnāca mana soma- bija jābūt zilai a viņa ir pelēka- vienkārši f f f :D Pelēkā nagulaka gan ir sexīga.
Vakar stundu norunāju pa telefonu- jēziņņ, tādi jautrie ;D
Un es šodien ieraudzīju daudz, daudz asfalta- esmu sajūsmā, paldies pavasari, ka tuvojies!
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru