Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
otrdiena, 2011. gada 8. marts
Tu neesi saģērbies, kamēr neesi uzvilcis smaidu.
Come with me honey, honey.
8. marts. gandrīz jau 9. Pagāja tā čiksu diena. Bet enivei- forši čaļi mums klasē ir. Uzdāvināja katrai meitenei pa tulpei :* Bet tā kā man šie svētki neko daudz neizsaka, un nav tā kā gaidītākie gada svētki, tad tā, pa mierīgo :)
A es sēdēju riverā un atpūtos ar anniju, paspējām izsmieties un pieēsties. Kā arī mūs visu laiku skenēja kkādas čiksas no teķa.
Ko es vēl šodien izdarīju?
Noskatījos tik labu videō, un sms, un nezinu.
Tagad ēdu siera kūku ar mellenēm- mmm :D Laikam pietiks ēst.. grr..
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru