Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
rādīt, ja ir ko slēpt ja pazudis - nemeklēt mīlēt, ja tevi nīst klusēt, ja baumas klīst lielīties, ja nav ar ko ar lauriem nejoko izaugt un ticēt brīnumam ticēt pa īstam.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru