Zilacainas tumšmates stāsts par to kā pacelt vīna glāzi skumjā vientulībā, izbradāt peļķes rudens pēcpusdienā un pasmaidīt nepazīstamam pretimnācējam. Šeit ir stāsti, kurus bail paust skaļi,kurus rakstot klaviatūru mēdzu slaucīt no asarām, un kafiju, kas nekad neatdziest. Par dzīvi ar salauztiem cilvēkiem un sevi.
ceturtdiena, 2011. gada 10. marts
Grumbuļi
Bužzi, buži.
Šodien tāda brīvāka diena, tapēc laikam jāsāk kaut kas domāt priekš pogu balles scenārija.
Emm skolā šodien gāja labi, jo anglene nenotika, jo visu laiku nobazārējām par pogu balli.
Tātad: sports nenotika, un trenniņš arī nē. Bet nu tas jau neliedza man šādi tādi pasportot uz ezera. (giggle)
Un es esmu neveikla un māku iebraukt kupenā. Atliek tikai stumt.
Vēl Uldis ēda lietotas košļenes- labs ne. Un 'vēl žļembas ar , nu tos gumijlāčus- jeb precīzāk vienu.
Un mēs pat nenolauzām buferi mašīnai. (FANII)
Bet nu stūlbākais jau bija tas, ka es latviešu valodā nevarēju palasīt, jo uz teksta beigām sāku šļupstēt- jēebal :D
Bet skolā visi bija tādi dīvaini klusi :D
Kad biju mājās ledusskapī atradu melleņu kūku- mjamm. Un tagad skatos hokejū. Fani, fani, fani.
----------------------------------------------------------------------------------
140. Visādi trakumi. :D
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru